Šorīt kārtējais ļembasts ap ''nesaprasto'' izsita no sliedēm. Nu maķ ar ārā, cik uzmanības un laika aiziet personāžiem, kuri klaji uzdir@ citiem.
Huh. Bet ne par to stāsts.
Vakar vakarā naku iekšā verandā, a tur smagais bumbvedējs! Tāāāāda milzonīga, apaļa, pūkaina, strīpaina un tik... bezpalīdzīgi apmaldijusies kamene. Ņēmu dvielīti un uzmanīgi glābu pūkaino dūcēju. Laikam jau man kā jebkurai sievietei ir vājība uz pūkainajiem

Apstaigāju puķu dārzu un nebeidzu jūsmot par vedeklas čaklumu. Faktiski es citādi viņu nemaz neredzu, kā ar dārza dakšām un stādu kastēm. Pie tam, dakšas pašas augumā.
Zinu, ka tagad daudz un dažādas puķu šķirnes dabūjamas, bet vienalga katru reizi acis ieplešas parsteigumā atkal kādu jaunu puķi ieraugot.
Beidzot redzu, kāda izskatās rūtainā fritilārija, nupat sāk ziedēt lauztās sirdis, splgtas jo spilgtas prīmulas, rindas ar resni nobarotām un jokainas krasas hiacintēm, diegainas tulpes un sīkzvaigznīšu narcises. Un tas tikai pavasaris!