Ilgu laiku taisījos ar Sīkumu kaut kur izbraukt. Ta teikt, apvienot lietderīgo ar patīkamo. Jo Sīkums mani redzējis apmēram tikpat, cik zoodārza iemītniekus.
Briedām uz Rakšīem, briedām uz sestdienu ar Tutas koncertu. Kad jau taisījāmies no mājas laukā, noskaidrojās, ka neesam biļetes iepriekš nopirkuši un tās ir izpārdotas. Nu i fig ar viņu, brauksim bez koncerta. Un labi, ka tā, jo pēc atsauksmēm tur esot bijis stipri biezs un spiedīgs.
Saulaina svētdiena kā reiz izrādījās nākamā diena
.
Nezinu, kā Sīkumam, bet man tas bija izcils piedzīvojums!
Pirmie visā krāšņumā pie mašīnu stāvvietas bija novērojami milzu ēzeļi. Tik lielus nebiju redzējusi! Un ausis! Bez pārspīlējuma, katra ause vismaz pusmetru gara, spalvaina. Izskatījās, ka ēzeļi varētu arī lidot, ja vien riktīgi savicinātu ausis.
Par to sajūtu, kad Sīkumam ir iemācīts pareizi uz plaukstiņas pasniegt cienastu lamām un kad redzi bērna sajūsmu, i izteikties nevaru.
Un punkts uz ''i'' bija kafejnīcā, kur flegmātiski apņēmīgs tumšpelēks kaķis bez liekām ceremonijām ievēlās man klēpī, noenkurojās ar visiem 20 nagiem un aizmurkšķēja visu kņadu.
Īsi sakot - diena izdevusies! Kaaaaifs.
