Atceraties veco anekdoti bērniem par skeletiem, kuri uz jumta meņģējas?
Tikko man arī bija apmēram tādas pašas skaņas kā kad bleķa ķerrā pa akmeņainu ceļu vestu čupiņu ar bleķa rorēm. Nu kassss tur tā var ārdīties? Mājās ta neviena vīrieškārtas potenciāla trokšņotāja nav! Jau trūkos augšā iet un skatīties, bet pietika tikai pa logu palūrēt.
Razbainieciskās vārnas atradušas tiko svaigi papildinātā kompostkaudzē kaut ko īpaši labu un nu pūlās ne-sadalīt. Vispirms uz mājas jumta, tad uz darbnīcas. Skats kā disneja multenēs - abas uzlaižas uz jumta kores, sāk kaut ko dalīt, dalāmais izkrīt no knābja un ripinās lēnām pa jumtu, šās abas slidinās pakaļ (jumts -stāvs, pliks, spīdīgs bleķis). Nu tur skats pa rubli, skaties un skaļi smejies, graboņa uz vella paraušanu.
