Protams, ka mielasts ir vajadzīgs, tas piederas pie mūsu kultūras, kā arī daudzi braukuši tālu ceļu uz bērēm - ko tad, atbrauks, apraks un prom? Mielasts jau nav plika ēšana, tā ir mirušā pieminēšana, arī sen nesatiktu radu atkalpavienošanās, bieži arī sen neredzēti draugi satiekas - tur ir viss kopā - bēdas un arī prieki. Nevaru iedomāsties bēres bez mielasta. Tas, vai tu ēd vai nēēd, tā ir tava darīšana, kā arī bieži atkarīgs no tā, cik tuvs biji miru;sajam, bet kopā pasēdēt ir svēta lieta, ne uzreiz skriet darbos.
Ar pīrāgu un vīna došanu kapos esmu saskārusies, tā vienmēr nedara, bet katrā ziņā tas ir domāts tiem, kuri neiet uz mielastu.
Autorei - ja neesi algota bēru mielasta vadītāja, tad iesaku neiespringt, teikt kādu ievadu un tālāk jau viss rit savu gaitu. Vai nu paši sāk ko runāt vai vienkārši sēž un ēd un tērzē, tas jau vairs nav tik svarīgi, neviens negaida no bērēm šovu.
Jā, kūciņa un vīna glāze vienmēr ir pirmais, ko ēd, esmu pārsteigta, ka kāds par to brīnās.