Principā, man pašai patīk vīrieši un nav nekas pretī ja viņi savā starpā izfiltrē tos kas nav lietojami.
Nu nav jau tā ka visi pederastijas piekopēji ir strikti nelietojami. Piemēram mans mīļais Fredijs Merkurijs, ar pederastiju tikai izklaidējās, jo savā būtība bija biseksuāls (dod vienalga kādu dzimumu priekšā). Amerikā taisni stiprās vajāšanas dēļ pederastijas piekritēji ļoti bieži bija nomaskējušies par "ģimenes tēviem", kas ļoti bieži deva viņiem brīvību meklēt paša dzimuma partneri (jo heteroseksuālie ģimenes tēvi tak ar meklēja seksuālas izklaidēs ārpus ģimenes).
Mani vairāk šķebina tas, ka šamie neliek mierā jauno paaudzi, kurai sajauc galvu visā tai procesā.
Bet ko tu piedāvā, aizliegt to nevar, atļaut ...? Uz šo brīdi audzina toleranci (kas Latvijā ir amizanta parādība, jo tas nozīmē nepilngadīgo puišu prostitūcijas legalizēšanu, protams, Latvijas stilā - tu nesūdzies, es Tevi nenosodu?)
Bet visām šīm pārdomām nav sakars ar Vatikāna notikumu
