Manam onkam, tas būtu - tēva vecākais brālis, kurš no no 45 gada dzīvo Anglijā, gadus divdesmit atpakaļ atklāja to nelaimi kuņģī. Izņēma pusi no kuņģa, protams, ka kaut kā ārstēja arī, bet par apstarošanu viņš neko nav minējis. Tagad onkam nāk virsū deviņdesmit otrais gads... Gadus piecus šams ir uzskaitē ar prostatas vēzi. Neko daudz nesūdzas, katru gadu apzinīgi aiziet uz kārtējo pārbaudi, dzer kaut kādas zāles - nu tur ir arī citas vecumam atbilstošas vainas un vispār to vēzi neuztver kā kaut kādu problēmu. Varbūt, tas ir arī attieksmes jautājums, kad lieki nestreso? Mūsu rados, jau vispār neviens dzīvi nopietni neuztver, jo pārsvarā visi nedaudz ar švilpi...
