Es viņu nosaucu par Mākonīti. Ja vēlies kādu mīlēt vispirms ir jāzina viņa vārds.
Tātad ar Mākoni sākas jauns etaps manā braukšanas vēsturē. Sarunāju kādu kaimiņu, tas aizveda mani ar Ķirsi uz salonu un atveda ar Mākoni atpakaļ (Ķirsi atstājām). Jautāju, kā brauc, atbildēja, ka nav pat ko salīdzināt. Atjēdzos no tā, ka Mākonītis jau bija pagalmā, atslēgas rokā un prasījās pēc iemēģināšanas. Dienas trīs baidījos iziet no mājas, jo šis tur stāvēja un bija gatavs novērtēt ar ko viņam būs darīšana. Beidzot tas jau palika smieklīgi, saņēmu drosmi un vēru vaļā durvis. Vāks, pirmais, ko sapratu – pedāļus es sasniedzu, bet tos vajadzēja arī nospiest. Čerts, man pietrūka kāju garumam pāris centimetru! Tagad es saprotu, kālab večiem tās garkājainās patīk – viņām nav problēmu ar sajūgu! Labi, kaut kā nebūt ierūmējos un sāku savu pirmo riņķi. Mākonītis bija foršs, klusi iedūcās, pieslēdza kondicionieri un maigi sāka ripot. Pie pirmā pagrieziena šams kaut ko no manis nesaprata … es cīnījos ko var, prātā bija, ka nevar taču viss būt tik slikti - grozīju atslēgu, spiedu pedāļus- Vāks! Bet kaut kā vienā brīdī iekustējās un mēs turpinājām ceļu. Es ar šausmām iedomājos cik pilsētā ir krustojumu. Tad pēkšņi uzmetu acis kompim un man palika nelabi – tur parādījās kaut kāds autiņa attēls, bultiņa un pulksteņa zīme - vienīgais, kas man ienāca prātā - ka Mākonīša stundas ir skaitītas. Neatceros, kā tiku mājās. Vakarā zvanīja pārdevējs, jautāja, kā iespaidi, es nošņukstēju, - Es neko no viņa nesaprotu! No rīta šams bija klāt, nosēdināja mani pie stūres un sāka ar vārdiem,- Olguci, ar mašīnām ir tā kā ar sievietēm,- lietošanas princips ir viens, bet katram modelim ir savas nianses… Tad mēs izlaidām pāris riņķus pa pilsētu . Tieši tā, ka es reiz sapņoju- sēdēju uz sudraba mākonīša maliņas (savādāk nevar sasniegt pedāļus ) un kustināju kājas.
Nākošajā dienā man ienāca prātā, vai nevar kaut kā nebūt uzlabot to sajūga garumu. Man prātā bija divi varianti - viens jāpielīmē pedāļa gumijai virsū biezāku gumiju, otrs jāpagarina sajūgs. Abi varianti likās pieņemami. Aizbraucu ar savām fantāzijām pie pazīstama kurpnieka, izstāstīju savu problēmu un tās risināšanas variantu. Atkrīt! Varu iedomāties kā šis uzjautrinājis pēc manas aizbraukšanas. Tad braucu uz servisu. Darba vadītājs mani uzmanīgi uzklausīja. Teica, ja kas ir jādara, tad jāpagarina visi trīs pedāļi, savādāk nevarēs iziet tehnisko skati un tā jau ir pārbūve, kur nepieciešama speciāla atļauja. Tad viņš mani pavadīja līdz Mākonītim. Atzinīgi izteicās par modeli kā tādu un teica, ka tas ir tieši tas, kas sievietei ir nepieciešamas . Tad pārbīdīja šofera beņķi zemāk un divus iedalījumus uz priekšu… Līdz ar to man vairs nebija kompleksu dēļ kāju garuma un mēs nolēmām ka kādu laiku atturēsimies no autiņa pārbūves. Tas manāmi ieekonomēja manas finanses un es braucu uz benzīna tanku, bet tas ir pavisam cits stāsts, par to, kā es meklēju salonā pogu ar kuru jāatver benzīna bākas durtiņas. Tie būtu pirmā mēneša iespaidi.
