Par Ķirsi iedomājoties man joprojām kaut kas krūtīs sažņaudzas. Par to, ka mēs šķirsimies, bija jau skaidrs gadus trīs atpakaļ, tad kad māsa man teica, ka viņš vairs pat nav vecs, bet jau antīks, kas protams cēla viņa vērtību manās acīs. Starp citu, interesanti, cik autiņam ir jābūt gadu lai viņš varētu saukties par antīku? Ar to brīdi mani mocīja divas lietas, kur atrast viņam cienīgu īpašnieku un sirdsapziņas pārmetumi... sajūta, ka es perinu ko nelāgu.
Kad es ieminējos, kādam ar mašīnu tirdzniecību saistītam džekam par saviem nodomiem, viņš jau ar nākošo dienu sāka piekrāmēt manu @-kastīti, kārdinot ar visāda veida iespējām vāczemes izsolēs. Līdz beidzot, vienojamies par Mākonīti un to, ka ar Ķirša vērtību samazinās cenu. Tas, ka man vairs nebūs jāmokās ar Ķirša pārdošanu man uzreiz uzlaboja garīgo.
Puikas pacēla Ķirša pārsegu. Par to, kas tur notiek, man nebija jākaunas. Tad viņa paskatījās CSDD informāciju, pēdējo četru gadu laikā Ķirsis izgāja tehnisko skati ar pirmo reizi. Neviens man nejautāja, par Ķirša problēmām, diez vai es tās slēptu. Tad viņi nosauca cenu, kurai es uzreiz piekritu, jo par tādu nekad pircēju neatrastu. Tā arī viņi to Ķirsi dabūja ar visām tā vecuma kaitēm ... Liktenīgā dienā mani visvairāk uztrauca laika apstākļi - bija silts un saulains. Ja sāktos lietus, Ķirša vērtība kristos trīskārtīgi ;o) Kopš tā laika, kad reiz ieskrēju bodē un atstāju vaļā lūku(kamēr ķemmēju bodi pamatīgi nolija) šim ir slapjš viss salons, pil ne tikai no grieztiem, bet arī pa visām logu gumijām. Iespējams, ka tāpēc, visi slēdži mikli un ziemas sākumā jau pie -4 durvis aizsalt līdz pavasara atkusnim. Motors bija jau nobraukts tad, kad to pirku, par to man vēlāk pateica diagnostikā un vienas aizmugurējās durvis, viegli ieliektas apakšā - nu tā ir mana vaina - kad mēģināju izbraukt no stāvlaukuma, kļūdījos domādama ka Ķirsis jau ir beidzies, bet šim vēl savs pusmetrs bija atlicis. Bet tā jau vairs nav mana problēma, jo uzskatu, ka šamiem pērkot jābūt lielākiem profesionāliem par mani. Starp citu, lietus sākās pēc pāris dienām un tā bija pirmā reize, kad mani tas vairs neuztrauca.
.
