latviešu literatūra

[Luīze]

Anna Marija Serģe "Es gribu tev kaut ko parādīt" **,5
Sākums ir daudzsološs - notikumi risinās Londonā, noslēpumains vīrietis ar maģiskām spējām saiet kopā ar latviešu meiteni, kurai ik pa laikam uznāk panikas lēkmes. Mīla, kaisle, mistiski notikumi. Radās asociācijas ar Krēslas sēriju, tikai auksta vampīra vietā bija karsts skaistulis  
Grāmatas otrajā pusē man radās iespaids, ka autore skrēja sižetam pa priekšu. Beigas ir labas, bet tā arī nesapratu, kāpēc tās ir tādas, kur loģika. Romānam, manuprāt, pietrūka skaidrojošu detaļu un pamatojuma, īpaši par mistikas elementiem. Radās iespaids, ka sižeta attīstībā autore iestrādājusi savas dzīves pārdzīvojumus - panikas lēkmes, bērna zaudēšana - bet kaut kā bija par daudz un kaut kas pietrūka

[reno]

Man beigu beigās kopumā diezgan labi patika, it īpaši, ja pašreizējie notikumi fonā.
Sākums nē. Likās tik uzmācīga tā pamācošā filozofēšana. Man liekas, ka J. L paša nesimpātiskā personība vainīga, gadiem sev sarkanā pundura tēlu veidojis, visgudrais pāri stāvētājs.
Liepu smaržu ap Lieldienām pamanīju, jā. Izdzertā vīna daudzums un krājumi likās pārspīlēti.
Bet tālāk daudz kas no safilozofētā pat patika. Sižets beigās  -nu tā... var jau būt.

[Luīze]

Jānis Joņevs "Decembris" ****
Grāmata tiek prezentēta kā dokumentāls kriminālromāns par mistisku slepkavību sēriju 1997.gada decembrī. Autors pārlapo tā laika presi, sarunājas ar policijas amatpersonām par tā laika notikumu atskaņām un pamazām līmē kopā lielo bildi. Labi uzrakstīts stāsts ar autora komentāriem un atmiņām. Pašai bija interesanti piedomāt, ko es no tā laika atceros (par slepkavībām neko, ja godīgi).

[Amālija]

Kārlis Kazāks. Sākums mūs atrod pats.*****
Grāmata, kurā aprakstīti Kārļa Kazāka un domubiedru 10 braucieni ar velo pa Latviju. No 2012.-2020.gadam. Katrs apmēram nedēļu garš. Apraksti pa dienām. Katrai dienai kādas 2-3 lapas. Tātad nav gari.
Samērā koncentrēti parādīts brauciens - emocionālais, fiziskais. Katrai dienai attēlots aptuvenais maršruts.
Man ļoti tuvs riteņošanas stils. Labs humors. Ļoti izjutu viņa attēloto Latvijas skaistumu. Nav daudz aprakstīti dabas objekti, muižas, bet pēc lasītā gribās tur nokļūt un izbaudīt.
Ja agrāk domāju, ka viņš ir tāds sausiņš, tagad domas mainījās.
Šī grāmatu varētu būt Latvijas skaistuma slavinājums.
Gribu to savā grāmatplauktā.

[reno]

Daudz neko necerēdama, paņēmu Jānis Joņevs  Decembris. *****
Kā sāku vakarvakarā, tā arī pabeidzu, ar vienu aci paskatoties filmu par Paulu.
Grāmata laba, dokumentāls detektīvpētījums ar ironiskām refleksijām "ko es darīju tajā laikā". Stāsts ir par 1997. gada decembri, kad Rīgā notiek slepkavību sērija, tas ir aktīvi atspoguļots presē un Joņevs lapu pa lapai šķirsta visas avīzes. Beigās ir arī sarunas ar tā laika izmeklētājiem, piem. Valdi Pumpuru.

Mana refleksija ir par to, ka -sit nost -es neko tādu neatceros. Es atceros pieminētos Bušmeisteres zirgus, Laukrozes slepkavību, vēl šo to no grāmatā pieminētā, bet maniaku -nē.

 Nu labi, tajā laikā mēs vairs nedzīvojām Rīgā. Arī Jūrmala bija gana baisa vieta tajā laikā. Mums 2x apzaga māju, otrajā reizē rīkoja slēpni, zaglis aizmuka, bet drīz viņu noķēra. Man izrāva rokassomu 7 vakarā pie stacijas. Blāvas lampiņas dega labi, ja uz ielu krustojumiem.

Kā jums? Atceraties tādu 1997. gada maniaku, par pastiprinātām policijas un zemessardzes patruļām, virsrakstus Vakara ziņās?

[daddy]

kaut kas bija, bet gadu precīzi nepateikšu. ja saki 1997., lai būtu. Toreiz pilns ar bandītiem bija

[Amālija]

Tas, kurš arī Eksporta ielā uzdarbojās?

[reno]

Jā. Es neko neatceros


Grāmatā bija  apm. -daži nošauti, paldies dievam, kaut kas normālāks.
Bandītu šaudīšanos atceros

[Amālija]

Visu nevar atcerēties. Visas 90.-to spridzināšanas arī aizmirstas.

[kvadra]

Ja par maniakiem, tad atceros vienīgi Rogoļeva ķeršanu 80. gadu sākumā. Tad automašīnas uz ceļiem apturēja un pārmeklēja, un pat citus daudz maz līdzīgus vīriešus aizturēja pārbaudei.

[reno]

Es atceros, kā pārbaudīja mašīnas, kad no Jelgavas cietuma vesels bars izmuka, bija bišķi bailīgi

[daddy]

Paņēmu bērnības drauga sarakstīto "Pieauguša puikas atmiņu klade"...
redzēs, vai būs mani pieminējis, un ja jā, tad kādā gaismā... varbūt jāiet logi sist   


Padomija pusaugu puikas un jauna studenta skatījumā – Valda Klišāna grāmata «Pieauguša puikas atmiņu klade» / Raksts (lsm.lv)

[reno]

Varbūt būs jāiet skaidroties  ja nebūs pieminējis

[daddy]

Varbūt būs jāiet skaidroties  ja nebūs pieminējis

tad es par viņu uzrakstīšu vienkārši stāstiņus...  man vesels maiss!

[Luīze]

Tagad ir jāsaskaņo ar personu, ja grib grāmatā pieminēt. Vai arī jāmaina vārds. Re, kā Ēriks Streičs savā grāmatā izstāstīja atgadījumu, kā jauns latviešu čalis armijā ģība katru reizi, kad viņam bija jānolasa zvērests, un finālā tika no armijas prom. Grāmatas autors esot sazinājies ar stāsta varoni, un tas ir atļāvis atklāt savu identitāti, tāpēc stāsta beigās uzzināju, ka tas bija gleznotājs Jānis Anmanis.
Tātad -


Ēriks Streičs "Latviešu dēkainis krievu armijā" *****
Izbaudīju katru grāmatas lappusi, katru rindiņu. Streičs tiešām prot stāstīt (laikam jāsaka "prata", jo nu jau stāsta savus stāstus citā saulē). Tur ir gan armijas stāsti, gan ievītas atmiņas no pirmsarmijas laikiem. Vēl pirms dienesta autors paspēja aizbraukt uz Tālajiem Austrumiem un iestāties darbā uz tālo reisu kuģa. Turklāt bija apveltīts ar lielisku komunikācijas spēju. Stāsts par to, kā ar draugu no Maskavas līdz Vladivostokai braukuši par zaķi, vispār ir fascinējošs - ar ko sapazinās un sadraudzējās, kā sashēmoja, lai brauciena laikā nepieķer daudzās kontroles... Tas viss par vairāk nekā 50 gadus seniem notikumiem, kad saule spīdēja spožāk, zāle bija zaļāka un cilvēki vienkāršāki. Toties tagad zinu, kas ir "kurrrata puc" igauniski (pārbaudīju - google TĀDUS vārdus netulko)