latviešu literatūra

[Leonāra]

...šī grāmata arī iepirkta...jocīga situācija, ka nopirktās grāmatas netiek lasītas, jo jālasa no biblenes paņemtās...tur ir termiņi, atgādinājumi utt....šobrīd saņēmos un lasu Freimani, sava grāmata...bet plaukts vēl biezs no savām un nelasītām..

....


Kuru Freimani? Ne jau Ilzi ..?

[nakata kngs]

....


Kuru Freimani? Ne jau Ilzi ..?

Aivaru Freimani "Katls"....vienīgā grāmata un autors miris 2018.gadā ...kinorežisors filmām
https://lv.wikipedia.org/wiki/Aivars_Freimanis

[Leonāra]

Aaa, es jau nobrīnījos 
Protams, zināms režisors, uzreiz Puika prātā nāk.

[Luīze]

Inga Gaile "Jaukumiņš" ***
Uzreiz var redzēt, ka grāmatu nav sarakstījusi nogarlaikojusies mājsaimniece, bet erudīta un izglītota literāte. Zemsvītras piezīmēs tiek paskaidrots itin viss, kas, autoresprāt, jāpaskaidro. Filozofija un feminisms savijas ar fantāziju un autores privātās dzīves notikumiem.
Grāmata nesteidzīgai lasīšanai, lieliski derēs pirms miega
Starp citu, lasot pārņēma sajūta, ka teksts (it īpaši stendapa tēmas, ko izvērsa grāmatas varone) brīžiem korelējas ar Amālijas pārdomām čatā

[Amālija]

Vaimandieniņ!

[Amālija]

Lelde Stumbre  Karalis Līrs un viņa četras meitas   ****


Varētu pat likt visas piecas zvaigznes, bet tomēr mani attur sajūta par pārāk sadomāto sižetu -"kā būtu, ja tā būtu"  Patiesībā tas ir pilnīgi normāli,  katrs romāna ideja sākas  "kā būtu, ja...". Tas tiek izspēlēts arī romānā -varonis izdomā savu variantu, kā viņa dzīve  varētu turpināties.
 Es vienkārši nevaru iedomāties tik auksti aprēķinošu cilvēku, kā galvenais varonis. Tai pašā laikā viņa absolūti negatīvā pieredze pirmajā laulībā šķiet gluži ticama. Bet tad atkal šķiet pilnīgi saprotama viņa meitu attieksme un nemaz ne tik nosodāma, kā tas parādās romānā[size=78%].[/size] Neskatoties uz to visu, lasīt bija ļoti interesanti. Galvenā varoņa apsēstība ar grāmatām dod iespēju visa veida ekskursiem literatūrā. Aizkustinoša bija padomju laika bērnu grāmatu plaukta izkrāmēšana -manas atmiņas sinhronizējās.

Izlasīju. Sākums šķita labs. Otrā puse man šķita diezgan dīvaina. Tas tā maigi teikts. Brīžiem likās, ka darbība risinās nedaudz garīgi atpalikušu ļaužu ciematiņā. Mulsināja doma, ka 65 gadīgs vīrietis jau ir vecs sakārnis. Labi, ņemam vērā insulta sekas. Bet taču gribēja paturēt darbā bankā
Stumbrei pašai pāri 70. Vajadzētu pazīt drēbi.
Nezinu, kaut kas samudrīti nesamudrīts sanācis.
BET!!! Nezinu Karali Līru. Varbūt tur tā sāls?

[nakata kngs]

Aivars Freimanis "Katls" (2018.)   

Autors, pazīstams režisors, paguva redzēt izdoto grāmatu un devās mūžībā...varbūt tāpēc nobeigums šķiet sasteigts, jo nepaguva uzrakstīt...aktīvā rosība beidzas kaut kur 50.gadu beigās un tad dažas lapas par mūsdienām, šo grāmatu varētu droši iekļaut sērijā "MĒS.Latvija, XX gadsimts".     
....es teiktu, ka tas ir patiesāks stāsts par zvejnieka dēlu un Ingus Zutis ir reālāks par Oskaru Kļavu.   
Autors, laikam tas ir kinorežisora un operatora labais tonis, romānā ir atradis vietu visām iespējamām valodām, kas tika lietotas Kurzemē - latviešu, latviešu-kurzemnieku dialekts, lībiešu, vācu, krievu (pārsvarā lamu vārdi), angļu. Nu, kad dokumentālo filmu filmē, tad jau tā arī skan!     
Rodas pārliecība, ka romāns ir ļoti personisks....nu, jā...tas ir cilvēka pēdējais vārds, pirms viņš aiziet....taču galveno varoni, nu, nekādi  nevar nosaukt par pozitīvo varoni...bet ļoti ticams...   
Man kā pilsētas zēnam bija interesanti par zvejas lietām, par dienestu krievu armijā pie baltajiem lāčiem....nu, jā - tas nekur citur tā nebija lasīts....spēcīgi!   
Grāmata ir manā īpašumā, jau sen nopirkta, jo domāju, ka būs par Kurzemes katla cīņām 1944.-45.gadā, jo tad tur zenītartilērijas izpalīgos bija mans tēvs...nedaudz ir skarta šī tēma, bet no civiliedzīvotāju skatu punkta...   
Iesaku izlasīt šo darbu par alternatīvo V.Lācim latviešu zvejnieka dēlu!   
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/147038-katls.html

 

[fiasko]

Aivars Freimanis "Katls" (2018.)   




 

Ir lasīts, jā. Ne tā literatūra, par kuru teiksi, ka patīk vai nepatīk, bet bija interesanti un ļoti reāli, manuprāt. Bez izskaistinājumiem.

[reno]

Vēlreiz par Ingas Gailes "Jaukumiņu".
Man lasījās ļoti lēni, vienu brīdi gandrīz liku pie malas, ar domu -nu cik var pērties pa stulbām attiecībām! Tad atkal atsāku, un daudzas epizodes un autores pārdomas bija tik  precīzi trāpītas. Sadzīves nomocītām 30-gadniecēm  laikam vispār būtu viss kā dzīvē. Tagad radās interese izlasīt Gailes grāmatu par Ivandi Kaiju.

Pielieku recenziju, kas man patika. Tiešām, par spīti visiem jokiem  -ļoti skumja grāmata
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/15.07.2023-viens-no-skumjakajiem-tekstiem-ko-inga-gaile-uzrakstijusi-recenzija-par-romanu-jaukumins.a5

[reno]

Tā vien liekas, ka neviens vairs nelasa. Šodien bibliotēkā pievedums, tā vien liekas ka vismaz raksta tie latvieši neatņemdamies. Kad man "pa blatu" iedeva izlasīt Velgas Hānbergas / Līgas Blauas  "Es kļuvu cita", man bija zināma skepse un arī veselīga ziņkārība, jo dzirdējusi par grāmatu biju. Nekad tā īpaši neesmu interesējusies par cien. Kalniņa privāto dzīvi, vien tik, cik  samērā nesen tv sižets (?) cik laimīgs savā tagadējā laulībā.

Lasot man pamazām mainījās domas par Velgu. Tagad domāju -nu kur viņai radās tā nenormālā pacietība, sevis pazaudēšana, neprasme sevi apzināt un aizstāvēt. Bērnība bijusi saskanīgā ģimenē. Varbūt tur tā vaina -ka neiemācās atpazīt apdraudējumu?
Ārkārtīgi skaista, eleganta  sieviete,, kas beidzot ir atradusi mieru un laimi.
Grāmatas beigās viņas bērnu atmiņas. Vistiešāk izsakās Marts Kristiāns, ka nekad viņš nebūs ģimenē tāds, kā tēvs
Labi, nesākšu spoilerēt. Iesaku izlasīt
 

[Amālija]

Ja ģēnijs nebūtu aizgājis pie citas, viss būtu čikiniekā?
Nu 10 gadi miera un laimības. 10 gadi. Bet aizvainojums nekur nav zudis. Saprotu. Tā viš i.

[reno]

Es tieši to šorīt sāku rakstīt -ka paldies jāsaka. Apvainojums bija jāizrunā, jo, kā varēja saprast, ģēnijs turpināja viņu noniecināt. Bet viņa harizma un man gribas teikt, ka nekontrolētā spēja savaldzināt, ir nenoliedzama

[Luīze]

Es izlasīju. Spēcīga padomju sieviete, kura var gan zīdaini auklēt, lopus un dārzu apkopt, gan cilvēku baru pabarot vairākas reizes dienā. Par to bija lielākais pārsteigums, ka visu darīja pati un nevienu neaicināja palīdzēt.

[reno]

Es lasot domāju -vai tev nebija neviens, kas pasaka -trakā, ko tu dari!?  Tas visu varēšanas uzvarošais sindroms... es brīžiem lasīju un šausminājos, īpaši par tām vasarām Piebalgas lauku mājās, kas visiem bērniem atmiņā kā laimes zeme. Neaicināja palīdzēt un iznāk, ka neviens arī nepieteicās.
Vēl pamanīju, ka vispār nepiemin savus 3 brāļus

[Amālija]

Tu pati atbildēji: visu varēšanas uzvarošais sindroms. Varbūt baisi kompleksi. Kā rezultātā - es varu visu. Plus vēl gaišajos brīžos ģēnija pieskāriens. Nu un, protams, varbūt liela, liela mīla.