Nu tā, par tikšanos.
Protams, interesanti un jēdzīgi. Š. gan savos stāstos brīžiem slīdēja prom pa citām takām, par dienas grāmatām vispār, bet mūsu bibliotekāre -vadītāja atgrieza uz īstā ceļa
Mans jautājums -par Muraško izvēli un salikumu pilnībā tika atbildēts. Š. pats lūdza noformēt. Teksta bija nenormāli daudz, tāpēc 2 sējumi. Salikums -kā bībelei. Kā man tas nebija ienācis prātā! Pie tam, otrreiz paņemot un atšķirot, nemaz vairs nelikās ne jocīgi, ne neērti. Burti optimālā lielumā. Pie tam, atverot normāli turas vaļā, nav piedrukāts par tuvu vidum. Lai nebūtu pārāk bieza, viltīgi palielināts lapas izmērs, ko mēs nemaz nepamanām -kad aizver, var redzēt cik mm ir līdz vāka malai. Te ir labi, ja 1 mm. Parasti kādi 3.
Runāja par Neiburgas rakstīšanas fenomenu, sviestacibā taču dažreiz ir vairāki dienā. Droši vien literatūrai nebija ne laika, ne spēja koncentrēties, bet nerakstīt nevarēja.
Par dzīvesveidu. Ka dzīve pēc sirds operācijas faktiski ir uzdāvināta. Galu galā tā viņa dzīvoja, kā pēdējo brīdi tverot.
Tieksme pēc perfekcijas arī var novest depresijā, ja neizdodas, kā iedomāts...
No manis personīgas piebildes -ir draugi, kas domā, ka P.B. viņu faktiski nodzirdīja un tad nodzērās arī pats. Ja paskatās no otras puses -tieši ar viņu ceļoja, baudīja ēdienus un dzērienus, pati sāka smalki gatavot, dzīvot piedzīvojumu pilnu dzīvi.
Šlāpinam gribējās runāt par dienasgrāmatu rakstīšanu kā tādu, bija līdzi kaudzīte grāmatu. Viena arī Muraško ļoti interesanti noformēta. Vārdu neatceros, bet pirmskara Latvijas gejs, kas savā dienasgrāmatā pēta un apraksta cilvēku seksuālās izpausmes un tai pašā laikā arī savu ikdienas dzīvi Rīgā un Jūrmalā. Dažādi šrifti, pasvītrojumi, krāsas. Vāks audekls tumši zils, kam cauri spīd tā kā rozā pamats
No paša Šlāpina esmu lasījusi protams rakstus Rīgas laikā. Tur daļa izrādās ir ar pseidonīmu, sievietes vārds uzvārds, neatceros, kāds. Un vēl tādu interesantu dzejoļu grāmatiņu Es nevaru komatu( vai kaut kā tā)
Nu tā apmēram. Variet uzdot jautājumus
