Motociklisma kultūra (jeb subkultūra, ja kādam labpatīk tā uzskatīt) sakņojas Amerikā. Laika gaitā ir izkristalizējušies diezgan paskarbi motoklubu statusa un piederības šiem klubiem nosacījumi. Stingra disciplīna, neiecietība pret tiem, kas nespēj izturēt klubu nosacījumus, drastiski uzņemšanas noteikumi, sekojoši kluba darbība, piesaistot ne vienmēr legālas finanses - tas beigugalā visa kluba kopējo rīcību nereti padara par tendētu uz nekristisku vai citādi plašai sabiedrībai nepieņemamu.
Bet kristiešiem arī patīk braukt. Viņi dibina kristīgo motociklistu klubus un tas notiek jau ļoti sen, ir izveidota pasaules mēroga asociācija, kas viņus vieno. Loģiski, ka pasākumi viņiem ar reliģisku ievirzi - svētvietu apmeklējumi, aizlūgumi utml.
Bet laiki mainās un mainās arī vide un paradumi. Cik man ir nojausma, motoklubu kultūra vismaz Eiropā piedzīvo savu norietu, dominēt sāk individuālisms un plānots mototūrisms kā ekskluzīvs atpūtas veids. Klubi, protams, pastāv, bet to skaits mazinās, tie apvienojas, daudzi izzūd vai paliek formāli.