Kā tad īsti notiek lietas?
Amatos bieži nonāk/sēž ne tie cilvēki - radi, draugi un vajadzīgi cilvēki. Viņi ir izvēlēti ne pēc profesionālām iemaņām, bet gan citiem principiem. Plus vēl ir tādi, kas sagrābj savu vietu, piemēram falšu vēlēšanu rezultātā. Lūk un šie cilvēki visa starpā ir atkarīgie no visādiem blakusapstākļiem, viņiem vienmēr kāds var uzspiest vai izkļaņčīt neprofesionālu lēmumu un viņi nevar atteikt, jo ir parādā. Ap viņiem automātā aplīp visādas dēles, a ko? Zīšanas instinkts. Tad atlikušie profesionāļi izvēlās vai nu samierināties, vai karot, vai aiziet kur acis rāda. Tie, kas samierinās klusiņām izstumj arī kādu ģeldīgu lietu, bet arī paliek par atkarīgajiem. Tie, kas izvēlās karot no sākuma tiek kušināti, tad ūjināti, tad diskreditēti un visbeidzot zem viņiem sāk rakt. Še pieslēdzās arī aļa sabiedriski aktīvie, jo diskreditē un rok publiski, bieži tiešām atrodot kādu vājo vietu un tad sabiedrībai ir ko ārdīties, pie viena novēršoties no cēloņiem. Aizgājēji, zinot drēbi, bieži kļūst par līderiem savās rebēs un izmanto iegūto pieredzi un ir gan noderīgi, gan bīstami vienlaicīgi - atkarājas no rakstura. Tik tālu ok?
Nu lūk, bet tās ir sekas. Cēlonis ir korupcija. Valsts nespēja algot profus kas/un padzīs atkarīgos. Bet ne jau nav naudas, profiem līdz brošai, jo visu laiku ielien lienošie un kultivē atkarību. Cik var? Vienmēr, jo lienošie visu laiku korumpē atkarīgos, vai šantažē jau korumpētos un tā pa apli.
Lūk, un kad Tu, mans mazais draudziņ, pēdējo reizi kādu nebūšanu cēli gaismā, rakstīji iesniegumu vai vismaz uz avīzi? Jeb tu esi starp tiem ūjinātajiem un karotāju izsmējējiem?
