Nesen sanāca atkal vecāku kungu uz vājnīcu vest. Vēls vakars un vaina tāda, ka būs jāatstāj vājnīcā. Tā kā neesmu no tiem, kas kaut ko uzspiež, palieku ārpusē, kamēr kungu izmeklē.
Pēc 10 minutēm saniknots dakteris izlūr pa durvīm un neganti uzbļauj, lai nākot es iekšā. Tā un šitā, kāda es nolaidīga persona, jo nemaz veco nepieskatot. Man uzacis uzlien aš līdz matiem. Un par spīti manām pretenzijām (?), šamo noteikti vajag atstāt vājnīcā. Jautāju, kur problēma? Kā - kur? Es taču būšot nikna (izskanēja, ka tādēļ, ka nevarēšu līdz galam veco nobeigt!). Vot ķebe raz! Labi, visu nokārtojam, izskatām čupu izrakstu, dakteris jau mīļāks pret mani, griežamies uz iešanu koridorī, te vecais burlaks vēl vārgā balstiņā izmet ''a vai man tur ēst arī dos?''. Tik naidīgus skatienus sen nebiju jutusi mugurā kā dunčus duramies. Zinātu tas dakteris, ka vecajam nabadziņam ''trešās dienas nēģīšiem jau ir bleķaina piegarša''...
