Ufff, veļu laiks. Hm, moš - veļas laiks?
Nesteidzīgas brokastis un aizloga pasaules vērošana. Uz pelēku debesu fona saulē esošās lazdas gluži zeltainas. Zem ābelēm sakritušie antonovkas āboli tik spilgti, kā kad ar luminiscento krāsu būtu darināti. Pa āboliem šiverē melni putni - pa manam - strazdi, bet citi mājinieki pārliecināti, ka tās esot dzilnas. Piķis sazin, kādas tik tās dzilnas nav - melnas, zaļas. Pat dzenis vairs nav dzenis, bet kāda tur dzilna.
Zāle zaļa kā agrā pavasarī, patālāk melna svītra, kur dārzs uzarts. Vāvernājs jau kādu laiciņu nav manīts, varbūt ozolā siro zīļu ražu nokopjot.
Nedēļas divas atpakaļ braucu mājās no ''otras puses'' - tur visa ceļa garumā zaļš lauks, kurā pilns ar sēnēm! Baltas sēnes uz zaļa fona. Kā parasti, nav laika piestāt un papētīt, kādas sēnes tās ir. Ja godīgi, man sēnes jau līdz brošai, šeit tīri ziņkāre un estētisks baudījums.