Tas ir tik ļoti, ļoti neproduktīvi sevī visu krāt un pārvārīt. Smukumu tas dikti bojā, liekas krunkas rada
Pirms gadiem biju kādā klosterī, viena ļoti mūsdienīga, vidēja vecuma mūķene mums visu ko stāstīja.
Cilvēki bija sastājušies aplītī. Un es, nejauka būdama, paskatījos uz sejām. Jā, mūķene (pareizticīgā)nebija jauna, bet viņā jautās tāds cēlums, pašcieņa un iekšējs miers, tas atspoguļojās arī sejā.
Man ienāca prātā : "brīvs no kaislībām", kad tu redzi, ka cilvēkā ir tāda dziļa paļāvība, noturīgs miers un tas viss izlīdzina vaibstus.
Un tad mēs, visi pārējie... Citam īgnuma rievas, citam dusmas, katram kaut kas sejā, vienu sievieti domās dēvēju par karavadoni ...
Es pati ļoti ātri aizsvilstos, mēģinu ar sevi sarunāt, skaitīt līdz 10 un dziļi izelpot, līdz šim izdodas švaki, bet ilgi sevī krāt dusmas, neredzu jēgu.
Droši vien man nav labas atmiņas uz tādām lietām
, tik ātri aizmirstu to, kas šķiet nebūtiski, arī visādas nepatikšanas. Reizēm taisni kauns .
Radagabals sen atpakaļ precējās, sieviņa lielā stāvoklī, bet miršu vainadziņu, par ko citi iesmēja, jo tajos mūžsenajos laikos tā bija.
Un tad, pēc kādiem gadiem, runājos vienreiz ar radagabala sievu un saruna mums tā virzās, ka atceros : tavās kāzās taču arī nedejoja, tev laikam kaut kas bija ar kāju?
Un viņa svētā sašutumā - tu, ko!? es taču stāvoklī biju!!
Bet es pie sevis nodomāju - nu i būtu priecājusies, ka klačas neatcerējos, tagad atgādināji, nu gan atcerēšos
