Hmm. Pirms laika man bija tēma par draudzību. Atceros, toreiz es mazliet izbrīnījos, ka vairāki cilvēki no šejienes tā zināmā mērā skeptiski attiecās pret tādu izteikti atklātu draudzēšanos. Bet tagad. Nu, tagad es tam pat piekrītu.
Jā, man ir draudzenes. Vairākas. No skolas laikiem un no studiju laikiem. Un darba kolēģe, ar kuru arī draudzējamies, pa laikam aizejam uz kopīgiem pasākumiem arī ārpus darba, kas vairs jau nav pienākums, bet ir abu vēlme. Tad vēl ir pastkartīšu draudzenes un vēstuļu draudzene.
Un man šķiet, ar tagadējo prātu, ka ir jau tā tomēr, ka nesanāk no jebkura cilvēka saņemt jebko. Dažreiz taču mēs arī idealizējam. Vai tad ne? Mums liekas, ka cilvēks tā un šitā. Bet vilšanās savā ziņā ir saskaršanās ar realitāti, ar ilūziju sabrukumu. Bet tur nu neko nevar padarīt. Un tas arī nenozīmē, ka par varēm jāturpina draudzēties. Nē, ja uz to pusi iet dabiski, tad ir normāli iet arī katrai uz savu pusi. Tikai. Drāmas tur nav. Tas nav nekas ārkārtējs, nekas traģisks. Kopumā. Sevī jau sirds pasāp, skaidra lieta. Bet vispār dzīvē, tā notiek. Sastopas cilvēki, saietas, bet dažreiz arī apsīkst saiešanās, pēc laika tā atkal var atsākties, bet var arī neatsākties. Un tas ir normāli.
Un sev es tagad dažkārt atgādinu, ka te nu tas ir - man pašai ir tieksme idealizēt. Bet to savukārt jāmācās mazināt. Nav vērts. Galīgi ne. Labāk tā reālistiskāk, par daudz nesaceroties, bet, protams, baudot un priecājoties jaukajos brīžos.
