Par to, ka ģimārste vecam cilvēkam iesaka dzelzs sistēmas, bet pat neieminas, ka viss kurss izmaksās pāri par EUR 100, kaut iepriekš saukusi par padārgiem medikamentus, kas man nelikās nesamērīgi dārgi;
Par to, ka pie teksta: atnāciet pēc četriem, es ierodos bez 5 min piecos, un madāma jau ir notinusies, kaut pieņemšana līdz 19:00. Tad nav nekāds brīnums, ka pie viņas jāpierakstās mēnesi iepriekš, ja kundze strādā 3h dienā;
Par to, ka čammai māsiņai (kas tur strādā nu jau vairāk nekā gadu un būtu vajadzējis sākt kaut ko apjēgt) vajadzēja tieši 45 min un divus zvanus gudrajai māsiņai, lai izrakstītu man 3 receptes un vienu norīkojumu;
Par to, ka viena aptieka nekautrējoties iebombī jau tā dārgam preparātam uzcenojumu vairāk nekā EUR 20 - ir tomēr šķirba, vai tās zāles maksā EUR 86 vai EUR 64 kā divās citās aptiekās (labi, ka es apskrēju tās citas aptiekas);
Par to, ka uzņēmums, kas barojas no RD līdzekļiem(tātad visu mūsu, t.sk. maniem nodokļiem), sniedzot sociālos pakalpojumus, 3 dienas nevīžo atzvanīt un vienoties par konkrēto pakalpojumu, tādējādi bremzējot vismaz 4 cilvēku dzīves, jo, nezinot, kad tā māsiņa ieradīsies pie tēva, es nevaru ieplānot sev darba maiņas un attiecīgi kolēģi arī, un visiem šiem cilvēkiem ir savas dzīves un lietas, kas jādara;
Un visbeidzot - par to, ka mums tagad vienā kvartālā ir trīs lielveikali un vēl Narvesens, bet nevienā no viņiem nevar nodot vecās baterijas. Nē, vienā var, bet pēc rekonstrukcijas tas bundulis baterijām ir novietots tā, ka pie viņa var tikt klāt, tikai izejot cauri visam veikalam un vēl jāspraucas garām rindai pie kases. Tā kā man tobrīd veikalā neko nevajadzēja, paliku ar savām baterijām kabatā.
Uff, bik nolaidu tvaiku
