Vispār jau, tas sākas tad, kad tā sieviete ģimenē kā bērns ir visu ko piedzīvojusi un dodas pēc atbalsta meklējumiem ne vienmēr pie pareizajiem vīriešiem.
Tikpat līdzīgi - tas sitējs, iespējams, pats bērnībā ir visu ko saņēmis un piedzīvojis un nav nekā to veselīgi pārstrādājis un to savu attieksmi un reakcijas mainījis.
Establišmentam patiktos prastais stāsts, ka agresīvs vecis mājās bojā dzīvi gan meitām, gan dēliem un galvenā problēma ir tikai tā, ka sieviete tiek apsaukāta, dunkāta, sista vai nosista.
Taču tā ir tikai aisberga virsotne.
Sevis nevainošana vispār ir padarīta par neapspriežamu tēmu. Vispirms - vainošana nav tas pats, kas racionālas rīcības ieteikumi - ja dzer, apsaukā, sit - ej prom jau sākumā.
Tad - cik tajā visā tiek traumēti bērni, ja vecis dzer, izrāda agresiju, bet māte prom neiet. Vēlreiz - tā nav vaina, tā ir nepareiza rīcība un viss. Nekādas sievietes vainas tur nav.
Vēl jau ir tādi pārīši, kas reizi pusgada kārtīgi izbļaustās, paplēš traukus un dzīvo kopā gadiem.
Kā visas šīs reklāmu un sabiedrības attieksmju politkorektās atmosfēras apstākļos pateikt, ka dāmām arī drusku patīk, kā lai to labāk pasaka, ē...mmm, nu, teiksim ...izdomājiet paši labākus nosaukums tiem vārdiem, ar ko parasti apraksta strīdu nenovēršsanu, izraisīšanu, stimulēšanu, patiesībai līdzīgu stāstu stāstīšanu, bērnu psiholoģijas izmantošanu un gan jau kaut ko vēl aizmirsu. Pie tam nererti ar to nodarbojas ne paši konfliktā iesaistītie, bet citi.
