Man grūti pateikt, uz cik % sanāku es.
Darbā es esmu baltais zvirbulis - esmu panākusi, ka kolēģi klausās, kad es kaut ko saku, kā arī to, ka priekšniecība var savu dresscode iebāzt .. tajā ietilpīgajā vietā, es netaisos pa noliktavu vicot papēžkurpēs, jo man ne tādi dzimumorgāni. Skraidu kedās un nu jau visas tā drikst - vadībai pieleca, ka kāju nemocīšana uzlabo darba produktivitāti. Ar sadarbības partneriem un klientiem tomēr ievēroju "Jāuzvedas šitā" principus.
Sabiedriksās vietās es viennozīmīgi esmu "Jāuzvedas šitā" paraugs. Cenšos izvairīties no vietām, kurās nejūtos ērti ar "Tā ir pareizi", piemēram, ne visai mīlu restorānus, ja man pajautās, kurp es gribu doties, restorāns noteikti nav mana izvēle. Galda kultūru zinu, etiķeti arī, bet tas stīvums mani tā kaitina, ka beigās sāku kaut kā justies jocīgi, kas viennozīmīgi ir manāms arī uzvedībā. Rezultāts neveikls, drīzāk pat tizls un vakars ar to arī sabojāts.
Mājās un ar draugiem pa reizei tomēr izlien tas "šitā jau neviens nedara", bet reti. Ja kaut ko domāju, tā arī pasaku (Izņemot, kad sākas draudzeņu dzemdību stāsti. Ok, apsveicu ar bēbi, bet kāpēc man ir jāzina, ar cik cm atvērumu iestājies slimnīcā un citas detaļas?. Šo domu parasti noklusēju, sataisu ieinteresētu ģīmi un klausos. Saprotu, ka liels notikums un gribas par to izstāstīt visiem. Bet varbūt nevajag tādās detaļās?)
Pa lielam sanāk, ka vismaz 1/3 savas dzīves esmu "tā vajag" - jo skolā bija jāuzvedas pareizi, darbā tomēr ne visu var pārtaisīt pa savam un ir vietas, kur vai nu uzvedies kā vajag, vai labāk nerādies. Sanāk, ka es esmu es uz kādiem 33%, jo 1/3 pavadu vietās, kur jāuzvedas kā vajag un 1/3 guļu. Paliek 1/3 kad uzvesties kā jūtos un domāju.
