Kad kārtējo reizi izdzirdu ņerkstošos "'sajā valstī"- es satrakojos.
Un atceros - ļoti skiadri un gaiši - tās riebīgās, zilās vistas ar visiem nagiem un galvām - un nekas garšīgs tur nesanāca. Un sūdīgās desas, pēc tam tādas vispār vairs nepirkām un neēdu arī šodien, bet lietoju normālu gaļu.
Un mēs nebijām izlepuši, jā. Banāni - varbūt reizi 10 gados un šķita nekā garšīgāka uz zemes nav, kaut zaļi. Apeslīnus kādus varēja dabūt - sīvi skābos gruzīnu ?
Visu ziemu ilgojāmies pēc zaļumiem un tad uz pavasari nopirkt vienu (!!) tomātu un griezt taupīgi uz maizītēm.
Sabiedriskajā ēstuvēs nebija iespējams ēst - pretīga eļļas vai visādu citādu draņķu piegarša. plus netīrība un rupjība. Kad ēd un tev acu priekšā noslauka galdu ar smirdīgu, slapju lupatu.
Vēl man nav skaidrs, kā mēs varējām nopirkt 200 g biezpiena, sajaukt to bļodiņā ar krējumu un tā tas ledusskapī stāvēja. Nesaprotu - katram ar vienu maizīti pietika?
Mēs ēdām daudz daudz mazāk, nenašķējāmies starp ēdienreizēm.
Man ļoti patīk manas bērnības un jaunības atmiņas, it īpaši bērnības atmiņas ir kaut kā vispār ārpus padomijas, kas man vienmēr riebusies.
Tā bija sava, brīnišķīga pasaule bez ideoloģijas. Lielu šīs brīnišķīgas pasaules daļu uzbūra mamma. Visu ēdamo līdz pēdējam sīkumam nācās gatavot mājās. Atceros, vēlāk, kad sviesta vairs nebija, margarīns bija vienkārši baiss, pat lāga cepšanai nederēja. Un man bija žēl, ka mamma tik maz dabū atpūsties.
Ņerkstēšanu par ēdienu nesaprotu. Var doties uz tirgu, pirkt daudz vietējo dārzeņu, lauku biezpienu un normālu gaļu. Paēdušai pelei miltiņi rūgti.
