Pagātnē dzīvo, jo nav piedots.
Piedots nav, jo nav iekšēji nolīdzināts.
Nolīdzināts nav, jo "nav" vainīgā.
Ja izvēlas klusēt, norīt, aizmirst un dzīvot tālāk, tas var radīt ilūziju, ka viss kārtībā. Var gadīties, ka patiešām ir kārtībā, ka cilvēkam pāridarījums izsāp, viņš dzīvo tālāk, ar ļaunu nepiemin, viss čikiniekā.
Un var gadīties, ka cilvēks norij, klusē, dzīvo tālāk, bet izsāpēts vai gandarīts tas nav. Un tas tur gruzd. Upura sindroms tiek uzturēts.
Īsti nestādos priekšā, kā iespējams tā vnk nokratīt kā pīlei ūdeni un dzīvot veselīgu dzīvi, ja cilvēkam tā trauma nav "apkopta"
