Dīvainā pieklājība

[Camma]

Sēdēju pie pusdienām, nolūkojos bijušajā klasesbiedrā, kuru šad tad satieku tieši ēdnīcā un domāju filozofiskas domas.
Satiekamies jau vairākus gadus, bet pat nesveicināmies. Kā tā? Da vot - fig zina kā. Nē, nu nav man nekādas vajadzības pēc komunikācijas, tikai jocīgi. Nepazīst? Nu nez.... Citi pazīst.
Vakar ienāca prātā n-tos gadus atpakaļ dzirdēta lieta. Esot tāda pieeja, ka vīrieši nesveicinot sievietes un neizrādot nekādas pazīšanās pazīmes, ja sieviete esot kopā ar citu vīrieti - ej nu sazini, vai tas otrs vīrietis nav greizsirdīgs un dāmai pēcāk nav briesmīgas nepatikšanas, ja kāds cits vīrietis izrādījis kaut tik daudz uzmanības kā sveicināšanās.
Ir tipāži, kuri principā nevienu un nekad nesveicina. Šis tāds nevarētu būt, cik atceros.
Cik nācies novērot, tad tādi delikātisti iedomājas sevi kā neatvairāmus baismos skaistuļus (uzsvars uz u).

[...(cita)]

Kas lai zin, kādi tarakāni kuram galvā dzīvo!

[Zigfrids]

Ir vairāki varianti.
Viens no tiem tik tiešām varētu būt no austrumu puses nācis. Arābiem vietām tiek uzskatīts par ārkārtīgi nepieklājīgu sarunāties ar cita vīrieša sievu vīra prombūtnē. Iespējams, klasesbiedrs iepazīstas un pārņem kko no citu zemju kultūrām.
Otrais, - latviskā noslēgtība un atturība. "Oi, ko nu es? Es jau tikai viņu apgrūtināšu ar savu uzbāzību. Un vispār, kas zina, kā viņa reaģēs? Ja piepūtīs vaigus un teiks: "Phe! Kas tu tāds? Es tevi neatceros. Ko uzbāzies? Es ar visādiem gadījuma vīriešiem nesarunājos."? Ko tad? Izgāšanās un apkaunojums - garantēti. Tad labāk izlikties, ka vairs nepazīstu. Lai sveicina pirmā, ja grib."
Jā, un nesveicināšanās vispār, diemžēl, ir šodienas latviešu kultūras daļa. It īpaši - jaunākajai paaudzei. Kārtējo reizi drusku pavispārināšu, - ir drusku jocīgi noraudzīties reizēm cilvēkos, kuri iet uz teātri, izstādēm, koncertiem, vēl visādām kultūras izpausmēm, to biš, - uztura sevī uzskatu, ka pats ir baisi kulturāls ... Toties, kad nonāk līdz vienkāršām ikdienas necilajām kultūras izpausmēm, tad sākas - ne sveicinās, ne takta, ne cieņas pret apkārtējiem. Uzprasās jautājums, kas tā tev par kultūru, ja galaizpausmes tādas?

[reno]

Varbūt pirmajā reizē sakaunējās, nepasveicināja, tālāk jau vēl grūtāk, jāturpina "nepazīšana". Droši vien mokās katru reizi.

Skaties viņam virsū un smaidi

[Broņa]

Zigītis reizēm ļoti sakarīgi izsakās. Ir cilvēki atturīgi, kautrīgi, ja pirmajā reizē nesanāca pasveicināt, ko ta nu vairs..
Reno ieteikums baiss. Iedomājos, ja man tā blenztu virsū. Tak, ja kādam (-ai) tik ļoti gribas sveicināties, ko vēl gaidāt? Ejiet klāt, uzsitiet pa plecu un sveiciniet. Varbūt viņš tieši tāpat domā, kāpēc tā Camma nenāk klāt, nesveicina, neizrāda interesi? Varbūt viņš no Cammas gaida, bet no malas izskatās, ka viņa nemaz nevēlas. Mēs jau nezinām, kāda tā Camma ir, varbūt izskatās augstprātīga vai atturīga, tāda, kurai neuzdrošinās tuvoties.

[Nāra]

Es nesveicinu vecu klases biedru vai tml, ja izskatās, ka viņš mani neatpazìst. Kā arī pati tāpēc varētu nesveicināt. Bet atcerējos, ka man ir viena klasesbiedrene, ko nesveicinu, jo vienreiz pagāju garām, otrreiz un ko nu vairs, kaut abas viena otru pazīstam. Cenšos neiet viņas veikalā un novērsties, ja nāk pretī. Stulbi 
Ziga pieminētā jjauniešu nesveicināšanās ir masveida parādība, jā!!!!

[reno]

Ja atpazīšanas moments ar nosacīti nenozīmīgu paziņu nenotiek abpusēji un uzreiz, tad vismaz vienam (bara hierarhijā zemākajam) iestājas tas "ko tad es" sindroms

[Zigfrids]

Pārkāpjot pāri savam "ES", ja vien to spēj, ir iespējams atrisināt jebkuru situāciju. Vnk ir jāspēj būt patiesam un atklātam. Man nebūtu problēmu saņemties un pieiet tam cilvēkam klāt ar tekstu: "Sveiks! Tu atvaino, bet ilgi skatījos un domāju, kur Tevi redzējis esmu? Tu taču esi M.? Un mācījies kādreiz Rīgas ... vidusskolā? Oi, zini, darbs man tāds, ka ikdienā tiiiik daudz cilvēkus redzu, un visi pēc tam šķiet kkur redzēti! Visus atmiņā paturēt - neiespējami. Un skatos, skatos, - esi tas Tu vai neesi?... Atvaino, uzreiz neatpazinu. Nu, kā Tev iet? ..." Un tālāk pēc atbildes reakcijas jau var izspriest, ir vērts nākamreiz ko vairāk par: "Čau, piedod, šobrīd laika nav pilnīgi ne sekundes!" ... vai - nē.

[Raimonds1]

Bij kaut kāds pastāsts par džeku, kurš sēž sadrūmis jau pusdienu, dāma tur visu ko jau izdomājusies uz pilnas A4 lapas, beigās izrādās, ka džekam mocis nelec, šis nevar izprātot, kas par vainu!


Ir tādi tipāži, kas reizēm tā iegrimst savās domās, ka apkārtējo pasauli īpaši nemana, tur nav nekādas nepieklājības vai nez kādu pakaļējo domu.


Lai gan mūsdienu manipulāciju, puspatiesību un melu laikmetā ej nu sazini, varbūt kāds kaut ko sastāstījis un viss!

[kvadra]

Nebūtu jau problēmu pasveicināt, ja ar to pietiktu, bet ar sveicināšanos vien neaprobežosies! Es, iespējams, labāk izliktos nepazīstam, lai izvairītos no tam neizbēgami sakojošajām samocītajām runām "ak, cik sen neredzējušies, nu kā tad tev tagad iet, ko dari, ko strādā, kā ģimene?.... "  Ne man interesē, ko tas, pa daudzīem gadiem svešs kļuvušais, cilvēks dara, nedz vēlos kaut ko par sevi stāstīt, nedz kādus kontaktus atjaunot. Citam varbūt tāda čalošana brīva un dabiska, man kā zobusāpes.   

[Bebrs]

Nnū, ja raksts pie sirdslietām, tad jādomā kāds skolaslaiku romantiks tur apakšā
un tad nav tik vienkārši. Varbūt kāda neatbildēta jūta vai aizvainojums
liek izlikties par beigtu.
Bet jā, tā pieklāklība, kungs sveicina pirmais, amatā augstākais izrāda iniciatīvu,
kā tas viss attiecas uz seniem, paziņām, vienā smilškastē reiz sēdējušiem?
Kurš izrāda iniciatīvu?

[Nāra]

Ir klasesbiedri, ko jau skolā knapi piecieti un vēl sveicināt, kad nav piespiedu saistību? Nu nē 

[tas_pats_lv]

Satiekamies jau vairākus gadus, bet pat nesveicināmies. Kā tā? Da vot - fig zina kā. Nē, nu nav man nekādas vajadzības pēc komunikācijas, tikai jocīgi. Nepazīst? Nu nez.... Citi pazīst.

Es piedāvātu romantisko variantu, kad tas klasesbiedrs pirmoreiz pēc tik daudziem gadiem ieraudzīja jauko Čammu viņš, viņš nodomāja nu gan jauks čabulītis - tā viņš tur sēd un lauza rokas, kā lai ar jauko čabulīti iepazīstas, turklāt gan jau ir izošņājis, ka čabulītis Čamma ir precējies, un tagad ir nomākts, kā viņam neiet ... bet par to klasesbiedreni viņš nav pat atminējies.  

[Bobs]

Camma, moš Tu vnk esi mainījusies?

[Camma]

Es te vairāk vilku uz to pusi, ka vīrieši nez ko sadomājas. Vai tiešām visi nu tādi jākļi, ka vairs sveicināt nevar, jo visas domājas ''paņemtas'' esam. Vai ka ja ne pats, tad citi nu noteikti ir ar mežģītām smadzenēm.
Nē, nē, 99% man pazīstamo kungu kaut kā normāli atgadījušies.
Nez, ja kungs stipri nakatisks gadījies, kā ir tad, ja dāma pēc ārkārtīgi aktīvas nakts nesveicina - kā tad uzskrūvētā pašvērtība ar to sadzīvo? Ā, nu tad tas būs izskaidrojums - nesveicina, jo negrib būt sakompromitēta! Citādi būtu jāpieņem, ka tik neievērojams gultā bijis, ka pat sveicināt nav vērts.
Nu šittttādas pārdomas. Phi, no sveicināšanās vien