Savulaik esmu strādājis firmā, kura ar spēļu automātiem nodarbojās. Īstenība ir prasta un pilnīga proza. Minimums, ko tāda liela un smuka krājkase atstāj sev, ir 20% no ieņēmumiem, lai gan tehniķis-programmētājs var uzstādīt saimniekiem vēlamo skaitli - 25, 30, 35 vai vēl vairāk. Ir gan lieta, kura ir jāņem vērā. Uzstādot savu ieņēmumu normu virs kāda konkrēta procenta (neatceros - cik, jo bija tas sen), tavā spēļu zālē valdīs tukšums. Pat kafijas dzērāji (viņi to tur darīja regulāri, - nāca kā uz darbu), kuri tur dirn ... Kāpēc dirn? Dirn tāpēc, ka zina, cik nobriedis "lielajam laimestam" ir kurš zālē esošais automāts, t.i., - programma tiem aparātiem ir cikliska, un čalītis aptuveni zina, ka trešajā vai septītajā automātā lohi jau savu naudu ir sametuši gana, - drīz jānoslēdzas kārtējam ciklam "laimests - uzkrājums no lohu kabatām - atkal laimests". Pareizajā brīdī dirnētājs pieiet pie gatavā aparāta un bez lielām izmaksām efektīvi nosmeļ krējumu, lai lohi atkal varētu "nospēlēt dzīvokļus, sievas un automašīnas". Loģiski, ka čalītis var pat publiski dižoties, ka neko būtībā nedara, bet ir turīgs, jo, redz, esot profesionāls spēlmanis (PR priekš lohiem tipa "nāciet vairāk, biežāk, - varbūt, ja kļūsiet profesionāļi
, arī jums viss būs un jādara nebūs vairāk, kā caurām dienām jādirn un jādzer kafija" [uz lohu rēķina]).
Vēlreiz, atvainojiet, par Kartāgu.
Un tāpēc jebkurā normālā reliģijā šī lieta ir aizliegta. Aizliegta tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tāda nu ir sabiedrība, ka lohi vienmēr atradīsies, saslims un iekritīs savas augstākizlasāmo lietu nezināšanas pēc. Un, sakarā ar to, ka jebkura normāla reliģija ir domāta tam, lai, ievērojot tās likumus, pat lohi varētu dzīvot laimīgi un pilnvērtīgi, tad tas tāpat kā loterijas (princips - tieši tas pats) un pārējie lohotroni, ir aizliegts.
