No XX gadsimta beigām ..
" Un tad tu ieraugi kaut ko tàdu, kas še nolikts tieši tev: kubiska kaste, izgatavota no pulētiem koka dēlīšiem; kaut arī salaiduma vietas ir precīzas, stūri gludi noapaļoti, tomēr skaidrs, ka tas ir lauku amatnieka darbs; robusta, skarba pievilcība bez jebkādiem rotājumiem. Kastītes sānos - ar roku griežams rokturs; vāks nocelts malā; primitīvais mehānisms atgādina redeļainu ūdensdzirnaviņu ratu ar četrām lāpstiņām. Tu pazīsti: tā ir sviesta kuļamā ierīce (obligātais komentārs: 20. gs.otrā desmitgade); tieši tāda piederēja tavai vecmāmiņai. Tiesa, viņai vairs nebija nedz govju, nedz kūts, nedz arī lauku māju - sviesta kuļamo viņa nez kāpēc bija paņēmusi līdzi uz jūsu pilsētas dzīvokli; īstenībā tā bija vienīgà lieta, kas viņu saistīja ar pagātni, pagalam nelietderīga lieta, jo kastē vecmāmiņa glabāja dzijas kamolus. Un tikai reiz - tev varēja būt kādi pieci vai seši gadi - viņa sapirkàs saldo krējumu pudeļu pudelēm, visu sagāza kastē, un tad jūs abi pārmaiņus vai veselu stundu griezāt rokturi. Dzirnaviņas klusi plakšķēdamas , kūlās krējumà; lāgiem vecmāmiņa nocēla vāku un rādīja tev sīkos sviesta pikucīšus, kas neizprotamā veidā bija uzradušies krējumā, tad skaņa mazpamazām kļuva aizvien klusāka un mīkstāka, krējums vērtās līdzīgs traukūdenim, bet sviests saķepa ap dzirnavu lāpstiņàm, no kurām vecmāmiņa pēcāk to nokasīja ar nazi. Pašrocīgi gatavotais sviests tev likās pretīgs, netīrā traukūdenī izpeldināts, un tu to neēdi, bet pats gatavošanas process bija apbrīnojami pievilcīgs. Tomēr, lai kā tu diedelējies, tā palika pirmā un vienīgā reize, kad tev izdevās kādu brīdi pagriezt kuļamàs kastes rokturi, jo vecmāmiņa mūždien aizbildinājàs, ka saldais krējums esot nešķīsti dārgs un sviestu varot nopirkt arī veikalà. Drīz pēc vecmāmiņas nāves nez kur pazuda arī kuļamā ierīce; atmiņas palika un izrādās..."
