Par šito ir stāsts no dzīves, vecmāmiņa stāstīja: kara laikā ieklīst viņu viensētā krievu zaldāts, tak jāpabaro nabags, un kamēr šis ēd, vecmāmiņa, kā nu mācēdama, krieviski saka: ješ, ješ, ņikuda nepoiģoš, sdohņiš - ar domu: paēdīsi un varēsi te atpūsties, pirms iet tālāk. Zaldātiņš aš aizrijās, domādams, ka viņam saindētu ēdienu cēluši galdā.
