Nevajag jau nu tik smagi nopietni reaģēt uz JOKU... Skaidrs, ka vienmēr var atrast sliktāku variantu - kad nekur nav jāceļas/jāsteidzas, jo darba nav, veselības nav, lai strādātu vai, vēl jo vairāk, no gultas vispār pieceltos...
Mēs neesam pieķēdēti pie darbiem, bet mums ir nepieciešamība nodrošināt sev puslīdz komfortablu eksistenci (sk.Maslova piramīda), un tā vārdā nākas celties, steigties un darīt. Un lai nu katram izdodas tā iekārtoties, ka šis darāmais būtu ja ne gluži pie sirds, tad vismaz lai neriebtos. Kad riebjas, tas ir baisi. Kas riebjas, esmu strādājusi vien dažus mēnešus savā mūžā, un lai Dievs dod, ka tas vairs nav jāpiedzīvo. Lai varu kā tagad, kad vienkārši dzīvoju, darot kaut ko, kas vairāk vai mazāk patīk, un par šo kaut ko kāds ir gatavs man sanaksāt.
