Zigis gan baigais krīžu vecis. Kāda krīze 30 gados? Es tad jutos kā bērns.
Es izteicos sieviešu žurnālu lietotajā terminoloģijā pēc principa "jo miglaināk nosauksim, jo vairāk un ilgāk par to varēsim rakstīt."
Kāda krīze? Man - vienkārša, iespējams, ka citiem - līdzīgi. Ap 30 noslēdzas dzīves posms, kurā vīrietis "nostājas uz kājām", - vispirms saprot, ko dzīvē darīs, pēc tam rukā, lai panāktu to, ka naudas pietiekamība makā/kontā ir vairs nevis veiksmīga nejaušība vai "baltā svītra", bet gan konstanti pašsaprotama lieta. Un tad pienāca brīdis, kad es sapratu, ka iepriekšējo 10+ gadu uzdevumi ir sasniegti, - pūliņi ir vainagojušies ar plānoto rezultātu, t.i., tu it kā apstājies un uz tā fona, ka ir sajūta, ka dzīvē (veselības un enerģijas ziņā) tieši šobrīd ir augstākais punkts visas dzīves garumā, sāc pārdomāt, bet kā tev vēl trūkst, lai ietu tālāk? Manā gadījumā tā bija dzimtas turpinājuma ziņā perspektīva ģimene. Civilsievai, kura bērnus negribēja, kāda pusgada laikā tika pateikts paldies par kopā pavadīto laiku kopā ar ardievām un jau pēc nepilna gada tika svinētas kāzas ar savu šābrīža sievu. Lūk, tāda krīze ... krīžu vecim zigfridam.
Ja būtu aizkavējies tābrīža Status quo, iespējams, šodien man nebūtu daudzkā no tā, kas man ir.
