Tulkoju citai vajadzībai, ne internetam.
Bet varbūt kādam raisīs pārdomas
Balstīts uz Ž.Lakāna semināra materiāliem.
Franču psihoanalītiķis Žaks Lakāns raksta – lai mīlētu, jāatzīst, ka mīlētājam kaut kā pietrūkst un šo “kaut ko” viņš vēlas nodot otram.
Mīlētājam jāaptver sava “nepilnība”, jāatzīst, ka viņam nepieciešams otrs, lai “nodotu” to, kā pilnā mērā nav pašam.
Vajadzība pēc otra norāda, ka mīlestība principā nevar būt brīva, tā vienmēr ir atkarība. Mīlestība ir emocionāla piesaiste, kuras pievilkšanas spēks laupa vienaldzību, mieru un brīvību.
Tomēr nav vērts no tā baidīties vai demonizēt atkarību. Katra mūsu ķermeņa šūna ir atkarīga no apkārtējās vides, no biosfēras, kuras daļa esam. Mēs esam atkarīgi no tā, ko elpojam, mūsu psihiskais stāvoklis ir atkarīgs no bioķīmiskiem procesiem.
Mūsu laime ir atkarīga no konkrētiem fiziskiem apstākļiem un to veiksmīgas kombinācijas.
Ikviena šūniņa ir atkarīga, jo bioloģiskā evolūcija nosaka ne tikai sugu cīņu par izdzīvošanu, bet vispirms kooperāciju, sadarbību un mijiedarbību, kas paredz abpusēju atkarību.
Atzīt faktu, ka esam saistīti ar visām iespējamajām atkarībām, nozīmē atvērt acis.
Bioloģiskā mīlestība ir radusies no senā sugas turpināšanas instinkta. Ģenētisko mehānismu, kas attaisnoja sevi vecāku rūpju jomā, evolūcija adaptēja un izmantoja dzimumu attiecībās. Kā piespiest egoistisku dzīvnieku iemīlēt pretējā dzimuma būtni? Te evolūcija ir izstrādājusi īpašu balvu sistēmu – lai mēs produktīvi darbotos, mīlestības jūtas “izsniedz” mums laimes hormonus.
Tā daba spēlējas ar dzīvnieku pārdzīvojumiem, neiroķīmiski veidojot motīvus un nodomus. Kā gan citādi izkustināt organismu no vietas, ja ne iedarbojoties uz to, līdzīgi narkotikai?
Skaisto jūtu orķestris – mīlestība – tā vai citādi ir saistīts ar atkarību. Mums atliek šo atkarību atzīt un iemīlēt.
Cik atkarīgi mēs esam, tā ir atsevišķa tēma. Atkarība var būt gan pozitīva, gan arī slimīga. Pozitīvā atkarība padara mūsu mīlas attiecības produktīvas, radošas un sniedz abpusēju priekpilnu apmierinājumu.
Mīlestība kļūst par slimību, ja mēs zaudējam pār sevi kontroli, radot mokas sev un partnerim. Šai pakāpē mīlestība pārvēršas par problēmu. Apsēstais projicē realitāti, kura sakņojas neirotiskā konfliktā un iegremdējas šai projicētajā pasaulē kā spēlē. Partnerim tiek piešķirtas kādas superīpašības un īpaša loma. “Mīlētājs” nonāk slimīgu ilūziju labirintā. Lai no tā izkļūtu, jātdala sevi no neirotiskā konflikta radītā tēla. Tam vajadzīga piepūle, pacietība un vīrišķība.
Mīlestība ir kompleksas, apvienojošas jūtas, kuras tieši cilvēka smadzenēs, pateicoties sarežģītai neironu arhitektūrai, uzzied īpašās krāsās. Cilvēku mīlestība ir emocionāli daudz bagātāka, nekā citu zīdītāju pieķeršanās izpausmes.
Mīlestība – tā vienmēr ir atkarība, bet apzinātai un pozitīvai atkarībai jāsniedz tikai apmierinājums un gandarījums attiecībās, kuras attīsta abus.
Jāatceras, ka smadzeņu Cortex praefrontalis ļauj izdarīt izvēli starp konkurējošām “programmām”, kuras cenšas dominēt uz galvenās skatuves, tātad pieminēto nebrīvību jūrā ir neliela brīvās izvēles “saliņa”. Ja nav prieka sajūtas, ir vērtīgi paraudzīties uz sevi un savām jūtām no malas, nopietni izanalizēt situāciju: varbūt izvēlētais partneris nemaz nav tas, kurš patiesībā vajadzīgs, bet pievilcība bijusi saistīta ar pieminētajām projekcijām, “spokiem”, no kuriem agri vai vēlu jāatvadās.
