Neesat daudz skatījušies. Es arī visas neredzēju. Bet dažas noskatījos. Bija tāda romantiska naivisma filmiņa - Mažora dienas, minora naktis (Dita Celmiņa). Jauniešu filma ar naivām dziesmiņām. Bet bija interesantas puiša attiecības ar vecvecākiem, tāds rezignēts romantisms un lokālpatriotisms, ka negrib nekur braukt prom, laikam tie vecvecāki simbolizēja pieķeršanos savai zemei, visam, kas tuvs un dārgs.
Vispār domāju, kāpēc studentiem sanāk tādas patiesas īsfilmas, bet, kur tas viņu entuziasms un dziļums paliek pēc tam? Jo latviešu režisoru filmas tādas garas, patukšas, ar nez kādu dziļo domu, bet patiesībā tukšums vien reizēm. Nav vairs tā īstuma.
Otra filma, ko skatījos un man patika vislabāk no visām, bija "Meldra"(Monta Gāgane). Stāsts par mazpilsētas meiteni, kura dodas uz Rīgu, būdama jaunā dzejniece-iesācēja. Un tur nelieli piedzīvojumi, vilšanās un izklaide. Bet sākas viss Gulbenē (atcerējos Melleni ar visu valodas lauzīšanu), dzejas vakars bibliotēkā pilnīgi dokumentāla aina, tāda grāmatu tārpu sabiedrība. Man likās tik atpazīstama vide, tik smieklīgi no malas. Pati galvenā varone atgādina manu draudzeni (arī dzejniece), tipiskas viņas izdarības. Aktrise Elīna Dambe galvenajā lomā, tik dabiska, likās, ka viņa tāda arī ir, neko netēlo.
Vēl patika ainiņa ar Meldras vecākiem (Sigita Jevgļevska, Artis Robežnieks). Pilnīgi kā dokumentāls kino, tik reāls ģimenes strīds.
Tad vēl 2 nelielas jokainas filmiņas. "Telpa bez ūdens jeb pelēkie fraktāļi" (Elīna Veira). Esot pēc Kamī "Mēris" motīviem. Protams, kaut kāds sviests. Ak jā, eksistenciālisms - es domāju, tātad esmu.
"Zeme ir visvientuļākā planēta" (Liene Linde). Par meitenīti. Šķirti vecāki, suņi, bērns, bohēmiska kompānija, tukši solījumi. Dzimšanas dienā suņa vietā skrituļslidas.
