Kas nu tur tik īpašs...viss pašas garšas sajūtās.mans variants galīgi vienkāršs -zupa-primitivo.
Iepriekšējā dienā aplej pupiņas, daudzumu rēķini kādu sauju uz porciju. Ūdeni saglabā un lej katlā. Es parasti lieku katlā gan žāvētās ribiņas, gan svaigu gaļu. Tad nu vispirms uzvāri un noputo svaigo gaļu , tad liek katlā žāvētās ribas (un visas sataupītās kamariņas no žāvgaļām) un pupiņas, arī sagrieztos burkānus, kādu lauru lapas kriksi,seleriju, ķiploku,melnos piparus. Sīpolu -ja atstāj zupā -sīki sagrieztu un iepriekš apceptu, ja ņem ārā, vnk pārgrieztu uz pusēm.Es mazliet kartupeļu pielieku uzreiz, lai šķīst un veido tumīgumu. Citi liek putraimus vai pat iebiezina ar miltiem.Kad pupiņas gandrīz gandrīz mīkstas, liek sāli un kartupeļus
Lielākā zināšana -pareizā laikā likt kartupeļus, lai pupiņas neizšķīst un sāli likt pašās beigās, citādi pupām cieta miza.Beigās zaļumus -pētersīļus.
Viss ir daudz vienkāršāk, ja lieto konservētās pupas, tās protams pieliek pašās beigās
Gaļu izņem, noloba no kauliem(jānāk nost pilnīgi mīksti),sagriež sīkāk un atpakaļ katlā
Mūsu ģimenē krējumu šai zupai klāt neliek, bet pieēd rupjmaizi ar sviestu
Pupiņu krāsai nav nozīmes, no tumšajām arī zupa tumša, ar baltajām lielajām visskaistākā.
Ceru, ka neko neesmu aizmirsusi
