Nu , redz atkal, kas kuram ir krīze. Vienam, kad vecis vairs aiz sevis traukus nemazgā un tualetes vāku nenoliek, citam, ka vispār sāk tracināt pats fakts, ka tas cilvēks visu laiku tev acu priekšā. Man liekas, ka krīze ir tad, kad vairs negribās iet uz māju, jo tur atkal būs jāredz un jāpiedzīvo tas, kas jau ir līdz brošai. Ja vecis šmauc pa kreisi, tā vēl nav krīze līdz tam brīdim, kad tev tas nav vienalga. Jo aizvainojums, dusmas, sāpe - tās arī ir jūtas. Tā nav krīze. Tad vienkārši ir jāizlemj, vai esi gatava ar to sadzīvot. Krīze ir tad, kad tev tas ir vienalga. Tad laiks pacelt cepuri un mainīt savu dzīvi. Jo dzīve vēl nav beigusies un tā ir tava izvēle, kā to dzīvot tālāk.
Principā, pastāv viedoklis, ka visi veči laiž pa kreisi un nav tāda vīrieša gabala kuru nevar pavest. Viņi visas tās mirkļa intīmās aktivitātes uztver savādāk, tas būtu, tā kā pa ceļu uz māju kaut kur piestāt un alus kausu izdzert. Tai pašā laikā, ja viņš to var, nav teikts, ka viņš to darīs. Bet ja vīrietis tevi cienīs un viņam būs svarīgas tavas jūtas, viņš tevi nesāpinās. Bet ja kas tāds ir noticis, tā vel nav krīze. Krīze ir tad, ja tev tas paliek zināms un pēkšņi tu saproti, ka tev vienalga.
Es personīgi, to visu ļoti labi saprotu, bet kad kas līdzīgs notiek ar mani, man kā ar nazi nogriež - kā vīrietis viņš man vairs neeksistē. Vispār. Nu tāda dīvaina organisma reakcija. Mēs varam palikt ļoti labi draugi, goda vārds. Bet es sevi nevaru iedomāties, kā rindiņu kāda veča intīma rakstura panākumu sarakstā. Ja, krīze man bija. Divas reizes. Pirmo reizi sāpēja, otro reizi vairs nē. Es vispār vairs neļauju nevienam sevi sāpināt.
