Man viss patikās
No rīta, ejot uz darbu, pretī nāk skolnieciņi ar puķēm, viens tāds apgarots, nu kādā 5.-6. klasē, plikām rociņām, puķu pušķīti un tāds pa gaisu vien...
Iedomājos, varbūt šis ir tas pats, kurš mīlē Karīnu...
Kolēģe, kura šad tad iet pa to pašu maršrutu, vienreiz redzējusi pretī nākam puisīti, tādu apgarotu un vienlaikus domās nogrimušu un puisītis pie sevis saka (ar vieglu pārmetumu balsī) : Karina, Karina...
Kaut kad ap 90-iem nolēmām, kāds nu vairs 8.marts, nu jau Mātes diena un tā. Tā nu 8. martā nekā, no vīra puķu nav, pienāk Mātes diena un viņš man saka - klau, bet kāda tu man māte!?
Un atkal nekā, puķu nav. Kopumā skrobīgi. Nu un tad es kaut kad pateicu, ka man gribas tās puķes un vispār lai palutina. Un tagad ir un ir forši.
