pēc manām domām, cilvēks ir tāds neizdevies Visuma eksperiments. Tai ziņā, ka nu reiz viņam ir tik tālu paveicies, ka viņš ir piedzimis tieši šai pasaulē, ne kādā citā un viņam kopš dzimšanas ir piešķirts tieši tāds organisms, un cita nebūs. Kādus sešus gadus kopš dzimšanas, cilvēks vēl uztver sevi, kā ES un apkārtējo vidi, kā dāvanu. Ir spējīgs to izjust, jūsmot un izbaudīt esamības prieku.
Un tad sākās tas, ko cilvēks sauc par dzīvi un mēs par uzdzīvi. Cilvēks aizmirst, ka tas organisms, kas viņam piešķirts ir vienīgais, cita šai dzīvē vairs nebūs - viņš dara visu, kas ir iespējams lai to nobeigtu pēc iespējas ātrāk. Gados 15 viņš ievelk pirmo dūmu plaušās. Tās, kā švamis aiztur sevī visu to darvu, ar katru elpas vilcienu aizvien mazāk vietas skābeklim. Pēc gadiem15 no plaušu tilpuma paliks tik vien , kā puse skābeklim. Sirds sāk uzvesties neadekvāti, jo asinsvadi nespēj skābekli piegādāt. Visa tā sistēma sajūk - spiediens augšā, spēks mazumā. Cilvēks vairāk sēž nekā kustās - svars aug. Tas, kas nodarīts organismam vairs nav maināms, bet cilvēks jau nesēž rokas salicis. Kādas aktivitātes sēdošam cilvēkam? Ja nu viņš neēd, tad viņš iedzer. Alkohols, jebkurš ir inde, bez variantiem. Bet cilvēkam vēl ir aknas, kuņģis un smadzenes, kuras var dobeigt. Un viņš tai ziņā dara visu, ko var.
Un tad viņš kādu rītu pamostas un saprot, ka nevesels. Iet pie ārsta un dabū kaudzi recepšu. Atnes mājā maisu ar zālēm, ar ko ārstēt tos simptomus – spiedienam, aknām, asinsvadiem… nu visam, kas liekas aizdomīgs. Iemet mutē pāris reizes dienā šauvu ar tabletēm un iet ievilkt kārtējo dūmu. Viņam pat prātā vairs nenāk, ka ar to, viņš jau ir sajaucis visu ķīmisko līdzsvaru organismā, un tas vairs necīnīsies par dzīvi pats, jo visas organisma funkcijas nu pārņem tās tabletes, kuras būs jādzer līdz galam un gals nav aiz kalniem, jo viņam pat nav ienācis prātā palasīt par zāļu blaknēm.
Mēs dzīvojam citu cilvēku dzīvi, Par savējo mēs atcerēsimies pēc gadiem piecdesmit, kādu reizi, kad apstāsimies pie spoguļa, - Ak, Kungs, kas tas par cilvēku? Ko es ar viņu esmu izdarījis!
Bet atpakaļceļa vairs nav. Paliek tikai viena vēlme, sadot pa mizu, tam puņķutapam ar pirmo cigareti rokā.
