Samaksa par darbu

[Camma]

Šoreiz tikai filozofiskas pārdomas.
Cik bieži ir tā, ka cilvēkam maksā algu par darbu, ko viņš nedara? Cik bieži potenciālie darbinieki ir ar nekritisku vērtējumu par savām spējām un par tām pieprasāmo atalgojumu?
Piemēram, medmāsas. Ļoti priecājos, kad šogad tika pacelta mediķu alga. Un ne par 10-20 eirikiem, bet tā nopietnāk - 100-200 eiro vairāk uz rokas. Saprotams, ka arī ar jauno algu iztikšana nav nekāda ekselentā. Nē, nesalīdzināsim ar tirgus kupi-prodaj eksemplāriem vai valdības kāpostgalvām, runa no tīri cilvēciskiem apsvērumiem.
Man jautājums no savas augstienes - kā darba devējam. Zinu darba apjomu un nepieciešamās iemaņas. Bet tie cilvēki, kuri piedāvājas nākt darbā, pat ne par trešo daļu nav spējīgi darīt elementāras lietas, toties samaksu prasa tādu pašu, kā par smagu pacientu aprūpi reanimācijā... Šobrīd izskatās, ka medicīnas jomā brīvi un dabūjami ir tikai dārgi salašņas.

[reno]

ja visur reklamējas -KĀ ES PIETEICOS DARBĀ NEKO NEJĒDZOT un mani paņēma un pēc gada es biju izpilddirektors -nav brīnums, ka katrs pamēģina

Kokapstrādes uzņēmums nevar atrast darbiniekus, lai gan alga nav mazāka par 1000 uz rokas

[olgucis]

Mani tas arī vienmēr pārsteidz.  Ja cilvēkam maksā patiešām labu algu, tam jāceļ darba kvalitāti, jāparāda savas prasmes no labākās puses, jo neviens negribētu to vietu zaudēt, zinot ka viņš nav neaizvietojams. Latvijā tas princips nenostrādā, pusi no sava darba laika šams pavadīs sapņos par kārtējo  darba pielikumu un muldēšanu par to, ka nav atbilstoši novērtēts, jo redz Mildai no blakus kabineta ir uz rokas par 15 euro vairāk.

[Aģents 0.7]

Personīgi sāpīgs jautājums, jo īsā laikā apaugu ar pienākumiem un projektiem. Kolēģi priecīgi projektos priekšroka sadarbībai ar mani, rezultātā darbs dzen darbu, bet algas dienā visi vienādi. Uzkāpju uz grābekļa, ļauju sakrāties un tad iesniedzu atlūgumu. Lai gan katra nākamā vieta ir ar labāku atalgojumu un perspektīvu, diemžēl cikls sākas no gala, jo paprasīt tā arī neesmu iemācījies. Vadītāji apzināti vai neapzināti (tas uz katra paša sirdsapziņas) neprotas pamanīt lielāku ieguldījumu. 

[Luīze]

Uzkāpju uz grābekļa, ļauju sakrāties un tad iesniedzu atlūgumu. Lai gan katra nākamā vieta ir ar labāku atalgojumu un perspektīvu, diemžēl cikls sākas no gala, jo paprasīt tā arī neesmu iemācījies. 

Un neviens pat nepajautā, kāpēc Tu ej prom? Tātad tā iestāde vai uzņēmums Tevi nav pelnījuši.

[reno]

Neproti gan.
No malas jau viegli pamācīt -bet ja sadarbība, tad mēģini sadalīt pienākumus līdzīgi, lai citiem arī tiek

[Aģents 0.7]

Un neviens pat nepajautā, kāpēc Tu ej prom? Tātad tā iestāde vai uzņēmums Tevi nav pelnījuši.

Laime nelaimē, kā jau minēju, līdz šim katras pārmaiņas ir bijušas kāpiens uz augšu, līdz ar to šķiršanās tonis ir "ārkārtīgi žēl un bija liels prieks, bet tos nākošos pārsolīt nav pa spēkam". Kas biedē un liek sākt mācīties kārpīties esošajā vietā - vienmēr nebūs iespējas kāpt tikai uz augšu.

[ragana]

Tad atliek tikai vai nu iemācīties pateikt: " Nē!", vai aprunāties ar šefu, prasot adekvātu atalgojumu ieguldītajam darbam.

[olgucis]

kad runa iet par algu, es parasti jautāju,- ar kādu summu jūs rēķināties? Ja redzu, ka mani novērtē par zemu, vienkārši pasaku,- Jūs nevarat mani atļauties. Un miers mājā.

[Lilith]

Man ilgi bija kauns jebkaadu pielikumu prasiit, bet leenaam iemaaciijos. Kad juutu, ka pienaakumi tik aug, bet alga nee, tad runaaju ar priekshnieku. Neesmu alkatiiga, bet dazhreiz piegriezhas. Maniem bosiem ir tendence aizmirst, ka visaadi nelieli, bet svariigi darbi pashi neizdaraas. grrr...

[Broņa]

Aģentiņ, priecājos, ka Tev viss uz augšu. Lai veicas jaunajā darbā.

[Zigfrids]

Atbilde Cammai.
Redzi, priekš šitā iirr tāda lieta kā pārbaudes laiks. Otra lieta, kura ir nepieciešama, - no savas (darba devēja) puses - prast saprotami un pilnībā noformulēt savas prasības pretendentam. Jā, plus vēl ... jābūt drosmei un mākai bez emocijām pārbaudes laika beigās nosēdināt sev pretī pretendentu uz amatu un pēc x mēnešu darba rezultātiem vaļsirdīgi un taisnīgi viņam izlikt priekšā kārtis. Jā, un visus vērtējumus ir jāprot un jāvar pamatot ar konkrētiem faktiem no pretendenta pārbaudes laika piedzīvojumiem, pildot uzdotos uzdevumus.
Atbilstība prasībām:
Punkts 1 - vari un māki,
punkts 2 - nevari un nemāki,
punkts 3 - vari un māki, utt.
Tālāk ... Nu, ir jāspēj ieskaidrot cilvēkam, ka tā viņa 2000 alga viņa prasmju/neprasmju situācijas gadījumā ir jādala uz 2, 3 vai vairāk cilvēkiem, jo tu kā darba devējs maksā nevis Jānim, Pēterim vai Dacei, bet - PAR PADARĪTU DARBA APJOMU. Ja cilvēks to visu nevar, tad 2000 attiecīgi dalās daļās. Cik? Tas ir atkarīgs no viņa paša.

[Zigfrids]

... kādreiz, PSRS nobeiguma fāzē, manā kursā bija puiši, kuri naktīs gāja uz preču staciju vagonus izkraut. Tur toreiz esot darbojies precīzi tas pats princips. Par izkrautu vagonu maksā 60 rbļ., un saimniekam ir pilnīgs pofigs, vai to vagonu ārā krauj tu viens (visa nauda - tava), vai jūsu ir 12 un katram no tā pa piecītim.

[Camma]

Zigfrīd, nu tik gudra es arī esmu, ka ir pārbaudes laiks, bla bla bla. Nelaime tamī, ka līdz pārbaudes laikam nenonāk. Atver durvis ar kāju, nodefinē savus ''zvaigznumus'', dabū ar lupatu pa muti un aiziet pat nesākuši. Nav ko pārbaudīt.

[Zigfrids]

Ā, nu tad cita lieta. Staigātāji ir bijuši vienmēr, y man vēl tagad atmiņā kādus gadus 15 vecs viena tāda laimes meklētāja arguments: "Man ir tāāāāāādi papīri ..." Palaikam, redzot tā jaunskunga dvīņubrāļus-līdziniekus iesmeju: "Man ir papīri ... Es un mani papīri ..."
Zini, šādos gadījumos vienmēr esmu pielietojis ļoti labi darbojošos citu līdzekli. Saucas "Zvans iepriekšējam darba devējam". Vai "... iepriekšējam tiešajam priekšniekam." CV takšu Tev ir? Manā gadījumā, ja ir bijušas kaut sīkākās neskaidrības CV (mistiski bezdarba periodi, atbilde pa telefonu "neatceros tādu", utml.), tad pretendenta automātā tiek izšvilpts, ja nespēj 100% ticami paskaidrot, ko tai laikā ir darījis ar visiem pierādījumiem. Darbojas ļooooti labi šī fīča, esmu pat skaidri zināmus potenciālos zagļus šādi jau pašā sākumā atšifrējis.