Pēc: Thomas Ricker, Please stop calling my smartphone
“ Telefona zvans kā verbāla komunikācija var izraisīt spriedzi jebkura vecuma cilvēkam – es, piemēram, cik spēju, no tā izvairos, priekšroku dodu saziņai sarakstē.
Dažos gadījumos tas sagādā neērtības, piemēram, ja meklē darbu, un darba devējs saziņai atstāj telefona numuru. Jāatzīst godīgi, esmu palaidusi garām kādus priekšlikumus, jo nevarēju piespiest sevi piezvanīt.” (portāla The Question Telefonfobu kluba dalībniece).
Tā nav vienkārši viena cilvēka, bet, iespējams, jau veselas paaudzes telefonfobija. Lieta tāda, ka mūsdienu pasaulē, kur zvans ir tikai viena no smartfona funkcijām, zvanīt pa telefonu pakāpeniski kļūst nepieklājīgi.
Zvans atņem izvēles brīvību
Lielas onlainkonsultāciju firmas viceprezidents atzinis: Daudziem cilvēkiem telefona saruna ir īpaši sarežģīts saskarsmes veids. Nepieciešams visu ātri apdomāt un tūlīt reaģēt uz sarunu biedra vārdiem.
Tas arī ir galvenais iemesls negatīvai zvanu uztverei: sarunu biedrs zaudē izvēles brīvību. Laikmetā, kad cilvēkam var aizrakstīt un dot viņam iespēju visu apdomāt, labāk darīt tieši tā nevis prasīt no viņa tūlītēju reakciju.
Un ja nu cilvēks vispār negrib atbildēt? Telefons parādīs neatbildētu zvanu, tātad tik uzstājīga sakaru veida ignorēšana būs vienkārši rupjība. Sarakste atrisina šo problēmu, nespiežot atbildēt tai pašā sekundē.
Mutisku pārrunu neuzticamība
Ja kāds jums kaut ko telefoniski apsolījis, jūs nevarēsiet pierādīt solījuma faktu. Arī šai gadījumā sarakstei ir priekšrocība – vārdus var pierādīt, tie ir uzrakstīti.
Lietas, kas nav steidzamas, var pagaidīt
Iepriekšējās paaudzes bija pieradušas telefoniski apspriest vissīkākās detaļas. Tas ir saprotami, jo telegrammas, vēstules un pasta baloži ceļoja līdz cilvēkiem ilgi. Mūsdienu paaudze uzskata, ka atraut cilvēku no notiekošā ar skaļu, nelaikā ieskanējušos zvanu sīka jautājuma dēļ – tas ir rupji, var taču aizrakstīt. Ziņojumu adresāts saņems acumirklī, bet atbildēs tad, kad būs laika tādām nesvarīgām lietām.
Teksts – introvertu ierocis
Ja esat ekstroverts, varat neapmierināti izsaukties un enerģiski aizrullēt lappusi pie nākamā punkta. Introverti piekritīs, ka tekstā neviens jūs nepārtrauks, netraucēs noformulēt domas un piemeklēt atbilstošas frāzes, pēc tam sevi ilgi nešaustot, ka nepietika dūšas, ātruma vai fantāzijas pareizi atbildēt oponentam.
Nevēlamies pārsteigt neērtā situācijā
Jūsu telefons gatavs burtiski uzsprāgt, kad jūs esat pie stūres, metro, trokšņainā ielā, klubā, darbā vai kompānijā, kur šo zvanu nevienam nav jādzird – pazīstama situācija? pēc žanra likumiem, pēc jūsu pārcilvēcīgajiem pūliņiem atrast klusu vietiņu, klausulē jūs izdzirdēsiet ziņu, ka kaut kāda Kardišjana laidusi pasaulē kārtējo bērnu.
Ar ziņojumiem šādu neērtību nav.
Vēstulē var atļauties to, ko, uz ko sarežģīti saņemties sarunā.
Vēstule atbrīvo; daudz vieglāk uzlūgt uz tikšanos meiteni, uzrakstot viņai soctīklos, īpaši, ja nepietiek dūšas reālajā dzīvē. Vēl rakstiski vieglāk palūgt piedošanu, atklāt jūtas vai pat pazemot cilvēku.
Negribas bezjēdzīgi tērēt laiku.
“Halo, sveiki, es netraucēju? Tu vari tagad runāt? Vari man veltīt mazliet laika? Tu neesi aizņemts? Es tikai minūtīti. Tomēr traucēju, ja?” – tādā veidā pirmās 10 sarunas minūtes var paiet, noskaidrojot, ka laiks jums tomēr ir un jūs varat uzklausīt sarunas biedru.
Tāpēc labāk iegaumēt vienkāršu noteikumu: ziņojumi – faktiem, telefons – emocijām.
Un pēdējais
Tomass Rikers uzskata, ka šādi “telefonaizvietošanas” noteikumi ir neizbēgama nākotnes etiķete, kura pašlaik sāk rasties sabiedrībā. Tomēr žurnālists piemetina – Nepārprotiet, saruna joprojām ir SVARĪGA. Es negribētu uzzināt par svarīgu notikumu tuva drauga dzīvē no SMS.
Atzīstiet, jums patīk tāda nākotne? Jūs atbalstītu šādus noteikumus?
