Vajadzēja turpināt dzejas autoru minēšanas tēmu.

Pārskatot padomjlaiku vecos dzejoļu krājumus, var uzdurties negaidītām pērlēm. Piemēram, šis Laimoņa Vāczemnieka dzejdarbs:
Mēnes, vecais uzmākuli,
Ko tu meklē vēl zem ievām?
Tā jau tu pa naktīm guli
Blakus meitenēm un sievām.
Tā jau tu panaktīm riti
Tā kā spoks caur mākoņrūtīm;
Lai nu šonakt arī citi
Paguļ meitenēm pie krūtīm.
Ne tu viens pa naktīm staigā,
Kā pār bezdibeni klupis,
Ne tu viens, kas ievu laikā
Apkārt klīst un meklē upi.
Pats par savu vientulību
Gauži raudājis vai smējies,
Laidies dzelmē vaigu šķību
Greizsirdīgs un iemīlējies!
Ļauj, lai kluso viļņu šūpas
Auklē tevi augšupēdu!
Šonakt Gaujas līcī žūpas
Nodzers arī mūsu bēdu.
Velti blenz uz ievu pusi -
Nav ko lieki saldēt nagus,
Ja tev kāda uzlikusi
Tādus lepnus zelta ragus.
Nobāl zilās zvaigžņu saktis,
Lakstīgalas nostāj rāties,
Mēness brien pa zilu nakti
Gaujas dzelmē slīcināties.