Man par slepkavibu liek domāt sekojošas lietas lietas:
1) Pusnopīpētā cigarete. Es, kā smēķētāja (Nokaunēšos citreiz) zinu, ka ja cigareti nenodzēš, tā nodeg pati (Ja uz grīdas ir paklājs, tad vēl aizdedzina to - cilvēki regulāri iet bojā uguns nelaimēs tieši nenodzēsto cigarešu dēļ - tās turpina degt, kamēr izdeg), nevis nodziest šādā veidā. Nodzēsa cigareti un pie nošaušanās turēja izsmēķi rokā?
2) Asins pleķis ir uz sienas, ir uz loga un ir uz tās maliņas, nezinu, kā to sauc. Kā tas pleķis aizlocijās tur garām?
3) Tas, ka šļakatas no asins iet uz augšu, liek domāt, ka šauts ir no apakšas. Cilvēkus šāvusi nekad neesmu, bet ir mesta krāsa pret sienu. Loģika saka, ka no apakšas uz augšu. Tātad viņa nesēdēja uz tās taburetes tajā brīdī.
4) Kāpēc izraut lampiņu no rozetes, ja tai ir slēdzis izslēgšanai?
* Mums nav informācijas, kādas nelaiķei attiecības ar ieročiem, bet, ja iepriekš nekādas nav bijušas, pistolei nebūtu jāpaliek rokā. Katram šāvienam ir atsitiens - šaujot sev galvā, roka ir maksimāli tizlā leņķī un jebkuram amatierim atsitiens to izmet no rokas. Bet ok - pieņemsim, ka viņa bija šaušanas instruktore un pistole palika (nepareizajā) rokā tieši tāpēc. (Ne pa tēmu, bet nedaudz pa tēmu - nekā nesapratīšu, kā Grūtups vēderā nošāvās. Kā to var fiziski izdarīt pirms tam neizlaužot rokas otrā virzienā? Un kāpēc vispār jāšaujas sev vēderā?)
P.S. Tas, ka visas sievietes grib nomirt skaisti, ir mīts. Tā runā, kamēr nav jānonāk līdz darīšanai. Sieviete, kas ir novesta līdz tam, ka grib mirt, neies uz salonu sapucēties vēl pēdējo reizi. Tā nedara, tāpēc, ka tie, kam ir tāda depresija, ka patiešām pienāk mirklis, ka jādara, prātā ir tikai tas, kā to izdarīt un tā, lai neviens neiztraucē. Viņiem jau vairs nav svarīgi ne viņi paši, ne kāds cits. Tie cilvēki, kas patiešām grib mirt, domā par to, kā to izdarīt maksimāli ātri, efektīvi un, ja iespējams, bet pat tas nav tik primāri - nesāpīgi. Lec no tiltiem/daudzstāvenēm/priekšā mašīnām/vilcieniem arī sievietes. Pēc tādiem gājieniem līķi ir ļoti nesmuki.
