mani, vienīgi uzmanīgu dara virsraksts par zosi un pēc tam atzīšanās, ka patiesībā, patiik jau viss 
Man patīk mans darbs / darbi, bet ... tas apmērs ir pārlieku liels. Apzinos savu problēmu:
a) nemāku pateikt - Nē (kas nozīmē, ka pat tad, kad vairs nevajag neko ņemt, tomēr piekrītu vēl kādam projektam). Tas gan nav slimīgi, jo šo to esmu atteikusi gan (par vienu mazliet kodu pirkstos, bet ne sāpīgi);
b) neprotu izdarīt ar "puskāju"; vēlos izdarīt labi, nevis ka tik būtu. Esmu pati sev uzstādījusi augstas prasības, jo ciest nevaru halturšikus. Taču tas nenozīmē, ka esmu pedante un perfekcioniste. Ne tuvu tam
c) man patīk izaicinājumi un šis laikam mani gremdē visvairāk. Brīžos, kad piedāvā realizēt kaut ko, par ko man ir maza nojausma, pamostas velniņš, kurš vēlas pārbaudīt - vai to varēšu? Un kad uzņemos, tad iedarbojas punkts b .... un tāpēc tas viss ...
Un tad ir tā, ka diennakts ir īsāka kā citiem, stress lielāks, bet redz vajag ...
Kad ir izdarīts, tad jau prieks pašai un dzimtenei .... :rocking:
Jā, šķiet, ka naudai un rēķiniem ar to vismazākais sakars ... tas tāds neveikls attaisnojuma meklējums ...
Jācīnās ar punktu C un A
