Lauku šausmas. Kārtējās.
Gadu atpakaļ uz Ziemsvētkiem pieklīda ruds runčuks. Smukulis, pieklājīgs, labi audzināts. Bet izbadējies, piešmurgātu asti un kunkuļiem kažociņā. Kādu mēnesi-divus kantējās pirmajā stāvā, uzbarojās, kunkāļus no kažociņa izgriezām. Uz pavasara pusi runčuks pazuda. Kur tu, cilvēks, pāķos kaķi meklēsi un vēl svešu.
Domājām, ka beidzot necilvēki atbraukuši uz vasaru un savu minku savākuši. Visu vasaru un līdz pat vakardienai runčuku neredzējām. Vakarrīt bads ņēma virsroku un Rūdis bezmaz vai ar lēcienu bija man rokās... Nabaga kašaks rija aizgūtnēm (daudz gan uzreiz nedevām), uz rokām mīļojās un glaudās. Bet... kažociņš. Viena bēdu leja. VISS kažoks viens vienīgs kunkālis - 2 cm biezuma voiloks.
Vienīgais, kas manās acīs attaisnotu šī kašaka saimniekus - viņi ir miruši.
Un man dižā problēma ir tā, ka nezinu, kā lai saradinu Rūdi un savus kašakus, jo Rūdis diezgan agresīvi mēģina iekārtoties uz palikšanu...