tās lupīnes ir no tiem laikiem, kad man kaut kā vienmēr sanāca tādi zemes toņu darbi. Nekā nevarēju dabūt krāsainību, sauli, siltumu... Vienalga ko iesāku, viss beidzās ar zaļganiem, pelēkiem, brūniem un pasteļa toņiem. Krāsas redzu, bet kā tās parādīt lai nelec ārā no konteksta nevarēju saprast. Līdz beidzot ir internets un visas tās iespējas kaut ko nebūt uzzināt. Izrādās, ka ar kaut kāda toņa nelielu akcentu var likt darbam iezaigoties. Nu līdz tam vēl ļoti tālu, un tagad tieši tas etaps, ka jāsāk visu no jauna, tikai ar citām krāsām. Un ja biju pieradusi to tumsu līdzsvarot, tagad jāpiestrādā pie tā lai visu krāsu spektru uz otas gala saturēt. Principā jau man tikai viens mērķis - dabūt to līmeni, kad, ja nu pēkšņi rodas iekāriens ko īpašu sev uzgleznot, lai es zinātu kā to dabūt gatavu. Gribu kalnus, gribās jūru, gribās kaut ko no tām fantastiskām Visuma foto ( neprotu, nezinu kā un pat nevaru iedomāties). Bet sapņot var, vai ne?