Man divu veidu domas pa galvu dzīvojas.
Nez kā tam cilvēkam iet, zem kura autiņa Ūdrītis pakrita? Ā, tas jau tikai kaut kāds šoferjuga, viņu pat nav vērts pieminēt, statists, tā teikt.
Par to, ka katram viskas var gadīties. Var. Ne cietušajam, ne viņa līdzcilvēkiem no tā nav ne vieglāk ne smagāk. Sāp vienādi kā tā, tā šitā. Bet ja cilvēks tīšuprāt izaicina savu un savu līdzcilvēku likteni, tad nafig tādam pansionātus un visko citu, lai dzīvo (ja var) viens pats.
Būtu jau labi, ja visādi "atkarīgie'' tikai sev dzīvošanu sabojātu, bet sabojā ne tikai sievai un bērniem, vēl jau ir ''pa ceļam, garāmejot'' skartie.
