Detektīvromāni

[Luīze]

Tas nekas, ka aizmirstas, par ko bija grāmatā. Tad pēc laika var lasīt atkal un būs interesanti.

[Anete Goba]

Neesmu krimkju lasiitaja, bet juusu iespaidaa buus jaasaak laikam lasiit.

[Minne]

Shovasar nez kaads klikshkjis bija uznaacis, atvaljinaajumaa raavu cauri kilogramiem, bet kkaadaa agraakaa teemaa jau esmu rakstiijusi

[lumbergs]

rīgas zīmogā mani uzrunāja tas burtiņš A galvenā varoņa bērnības zīmējumā kā ideja par to , ka tomēr katram ir jāatbild par saviem vārdiem , darbiem , kas man šķiet aktuāli mūsdienu anonīmajā internetpasaulē . ir forši , ja cilvēkam ir , ko teikt un nav jākaunas zem tā parakstīties ar savu īsto vārdu.

[Mangusts]

Rita Falka. Ziemas kartupeļu knēdeļi (Winterkartoffelknödel)

Īsti nezināju, kur šo likt. Tikpat labi varētu ievietot pie recepšu grāmatām (jo receptes ir), bet varētu arī padalīties grāmatu biržā. Atsevišķas tēmas vērts noteikti nav.

Padumjš detektīvs. Ja redzēta kāda Rozenheimas detektīvu sērija vai Muhtars, tad šim līmenis uz to pusi. Reizēm smieklīgi, bet kopumā lasāms, ja pilnībā grib atvieglot smadzenes. Autore sieviete, taču humors alus/desiņu/skābu kāpostu. Galvenā vērtība - Ome, t.i galvenā varoņa policista pakurlā un uz izpārdošanām ķertā vecmāmiņa, diemžēl viņa veido fonu, nevis aizpilda centrālo sižeta līniju. Detektīvsižets papliekans, kur tas suns aprakts (oborot reči, lai gan varoņa lopiņš arī darbojošos personu vidū) lasītājam ātrāk skaidrs nekā izmeklētājam.

Attiecīgā noskaņojumā būtu gatava izlasīt ko vēl (lielākoties Omes dēļ  ), bet pirkt vēlmes nav.

[ēvele]

Man arī likās tāfds ne visai, bet labāks par Annu Periju.

[taj]

Vislabāk no pēdējā laikā lasītajiem detektīviem patika Noihausas "Sniegbaltītei jāmirst" un Miņjē "Melnais taurenis".

Sniegbaltītē bija simpātiski galvenie varoņi, neskatoties ne uz ko, godprātīgāki nekā varētu domāt. Taurenī aizrāva atmosfēra, kaut gan sākums pašausmīgs drusku, bet tālāk visu laiku bija sajūta, ka tūlīt kaut kas atklāsies.

[mellene88]

tikko izlasīju I. Frīmansones Kailo sieviešu salu. Lasīta pirmas kadiem 8.gadiem, paņēmu liidz,jo atmiņā nemaz nebija sižets, tikai sajūta, ka toreiz pirms 8iem g. kko tur nesapratu.
Lasīju ar pārtraukumiem kkādu nedēļu... no sākuma kaitinaja, sāku domāt,kas kaitina. Izradās situācijas un teikumi, kas atgadina kko no pašas pieredzes. Rezultātā, kad biju pāri pusei ievilka tā, ka gulētejot jau dzīvoju viņu pasaulē.
Mazāk krimiķis, vairāk kā psiholoģiskas spriedzes romāniņš.
jā, vēl šodien par viņiem piedomāju...hm...

[reno]

Lielā ātrumā izlasījās, man patika, ka nav no izmeklētāju puses -
Šarlote Linka  "Lapsas ielejā"
Nosaukumam gan drīzāk vajadzētu būt  "Lapsu ieleja" vai "Lapsas ieleja", bet krimiķim jau tādi sīkumi nav svarīgi, patiesībā to ievēroju tikai tagad rakstot

[Afrora]

Lielā ātrumā izlasījās, man patika, ka nav no izmeklētāju puses -
Šarlote Linka  "Lapsas ielejā"
Nosaukumam gan drīzāk vajadzētu būt  "Lapsu ieleja" vai "Lapsas ieleja", bet krimiķim jau tādi sīkumi nav svarīgi, patiesībā to ievēroju tikai tagad rakstot

To es ar izlasiju. Viņai citi detektīvi arī interesanti. Piemēram " pielūdzējs" "bez pēdām pazudusī" un "lūriķis"

[reno]

zināšu, ko paprasīt bibliotekā

[taj]

Tikko izlasīju Šarlotes Linkas jauno, nesen izdoto "Lapsas ieleju", tur tik tiešām ir detektīvsižets un beigas arī kā kriminālromānā. Linkai gan raksturīgi rakstīt par vientuļām sievietēm (izjūtu paraksti, ka citiem apkārtējiem it kā viss notiek, bet šīs sievites jūtas savā ziņā neveiksmīgas), tas mani arī piesaista (zināma emocionālā nestabilitāte, ne atkarīga no ārējiem apstākļiem), bet kādam var nepatikt. Tā nu, ja iepriekšējās dažas Linkas grāmatas bija arī daļēji kā dāmu romāni, tad "Lapsas ieleja" ir cauri caurēm ap un par noziegumu.

[taj]

Gribētos kādu aizraujošu detektīvromānu, ne pārāk asinis stindzinošu, bet ne arī pavisam piezemētu.

Pēdējais, ko izlasīju, Džūditas Kelmenas “Seanss”, bija diezgan tipisks apgāda Kontinents tulkotais ražojums, tāds diezgan izteikts galveno varoņu labo un tiem pretēji slikto raksturu apkopojums, tomēr līdz galam izlasīju. Nākamo iesāku Čingiza Abdulajeva “Vientuļo siržu namu”, taču, vismaz sākumā, traucē krievu oligarhu padarīšanas pieminēšana, varbūt ielasīšos, bet varbūt ne.
Trūkst kaut kas līdzīgs agrāk lasītajiem: Bernārs Miņjē “Melnais taurenis”, Nele Noihausa “Sniegbaltītei jāmirst” un Sallas Simukas triloģija. Protams, vēl šis tas ir palicis nelasīts arī no samērā nesen izdotajām grāmatām, bet tie ir tādi divu autoru kopdarbi , kas dara drusku piesardzīgu, pat nezinu kāpēc.

Varbūt atrodas kāds ieteikums? Drīkst arī senāk izdotos detektīvus, bet tad nezinu, var gadīties, ka būs jau baudīts.

[Alstere]

Es fanoju par Mariņinas romāniem. Praktiski visiem. Protams, labāk lasās krieviski.

[reno]

Mums taču bija diezgan gara tēma -pazuda?