Dziedniekiem es ticu. Rados arī tāds ir bijis, manas omes vecmāmiņa. Pati dzirdēju radu sarunu par viņu, ka to klusībā par raganu sauca. Vecais mammis arī stāstīja, ka viņa visas zālītes zināja, nepieskaroties ar rokām prata zobu sāpi noņemt un arī gadījumu, kad reiz trijos gados ome bija uzkāpusi čūskai virsū. Kāja kā bluķis, violeta no skata. Ārsta tik tālā miestiņā nav. Radi jau bija gatavi atvadīties. Te atskrēja omes vecmāmiņa un cik atceros paņēma krāsns sodrējus, zirnekļa tīklu, vēl kaut ko , iespļāva iekšā , sasmērēja kodienam apkārt un nepieskaroties rokām sāka kaut kādas kustības ap kāju uz koduma pusi. Omis atceras tikai tādu siltuma vilni. Sāpe pārgāja un vecmāmiņa aizmiga. Kad pamodās kāja jau bija gaiši dzeltenā krāsā, un nākošā dienā no nelaimes ne miņas. To arī apkārtējie apstiprināja. Tā kā ticu, ka kaut kas tāds varētu būt, bet pati pie dziedniekiem neeju, negribu lai kāds saimnieko pa manu organismu. Bet zinu gadījumus, kad palīdzēja, kādam rozi noņēma, citam limfas mezgli pazuda... viss kas ir dzirdēts.
Cik pašai tās pieredzes... Reiz, tas vēl krievu laikos bija, ienācu pie kādas paziņas un pie viņas tieši tai laikā klientus kāds dziednieks pieņēma. Principā, sākumā viņa pati pie tā brauca, rezultāts bija pārsteidzošs, daudzi to zināja un viņa sarunāja, ka tas atbrauks pie viņas un pieņems interesentus. Man īpašas intereses nebija, bet mani pierunāja. Druška iedeva ūdens pudeli ;o) un gāju arī. Kad jautāja man, kādas sūdzības, teicu, vai nevar mammucim palīdzēt viņa mums tāda nemierīga, naktīs aizmigt stundām nevar. Kamēr stāstīju viņš ar rokām kaut ko ap to pudeli.... Tad jautāja, vai es arī par ko nesūdzos. Atbildēju, ka ar mani jēgas nav noņemties, jo es sūdzos par visu ;o))) šis teica, - nu tad stāsti... es arī sāku no pašas augšas.. un ziniet, par kuru vietu stāstīju, tā uzreiz palika karsta... Dīvaini, vai ne? Pašai teica, ka neko daudz nedarīs, man ļoti laba aizsardzība un negrib to līdzsvaru izjaukt. Tad sarunājām, ka kad atbrauks vēl reizi, lai atnāku par mammuci izstāstīt. Aizvedu muterītei to pudeli, par dziednieku neteicu neko. Teicu, lai no rītiem iedzer pa malciņai, jo tas ir atvests no svētavota, labs veselībai. Kaut kur pēc nedēļas mammis man pēkšņi saka, - tu zini, es guļu kā bērns. Un kad pamostos fantastiski laba sajūta. Tātad palīdzēja, vai ne? ;o) Kas uz pašu attiecās, tad pēc seansa nākošajā naktī man bija viens fantastisks sapnis, kuru joprojām aizmirst nespēju. Protams, ka atkārtoti aizgāju, pēc vēl vienas pudeles mammucim. Viņš tā pasmaidīja un uzreiz jautāja, sapnis patika. ;o))) Starp citu, viņš varēja arī nākotni pareģot. Ne jau man, es savu nākotni negribu zināt, man patīk "pārsteigumi". Bet tā mana draudzene, stāstīja, ko viņš šai prognozē. Laiks pagāja - viss piepildās.
Tātad, pieņemu, ka ir cilvēki ar tādām spējām. Bet pati ar viņiem negribu saskarties, man negribās , lai kāds regulē manu dzīvi.
