Skatos, visur tiek spriests par Vējoņa runu. Sevišķi pārmesta stostīšanās. Manas domas, ka stostīšanās nav tik svarīga, ja runai būtu saturs. Tieši otrādi, tas norādītu uz emocionālo pacēlumu. Tas nekas, ka pārsakās, sastostās, tas netraucētu, ja runā būtu kaut kas nozīmīgs pateikts, kaut kas no sevis, ja runa būtu sirsnīga, saturīga.
Es runu „nedzirdēju”, tas ir, es redzēju, ka Vējonis runā, dzirdēju kaut kādas skaņas, vārdus, bet saturs mani neaizsniedza. Par ko bija Vējoņa runa? Man likās tukša, neko nepasakoša. Varbūt maldos, neiedziļinājos. Slinkums otrreiz klausīties, kāds var divos vārdos pateikt, par ko tur bija?
Toties man patika kultūras ministres runa, tai bija saturs, un to es „dzirdēju”.
Man liekas, runu var mierīgi nolasīt arī no lapas. Nekas slikts tas nebūtu. Nu tā kā skolā – tekoši un ar izteiksmi. Bet tad tiešām tur jāieliek saturs. Tās tukšās runas var palikt oficiālām pieņemšanām, saeimas sēdēm utt., bet Dziesmu svētkos runai būtu jābūt vismaz saturīgai, ja ne sirsnīgai.
Man liekas, prezidentam ir slikts runu rakstītājs. Es Vējoņa vietā pateiktu galvenajos vilcienos, ko gribu runā ielikt, lai tikai ietērpj glītos vārdos. Ja mani neapmierinātu rezultāts (runa tukša un garlaicīga), liktu pārrakstīt. Bet Vējonis laikam ņem pretī visu, ko dod. Kādas Jūsu domas?
P.S. Jā, un pamatā lasītu no lapas, jo es arī satraukumā stostos un raustu valodu.
