Bijām ar bērnu Kuldīgā, ikgadējā ceļojumā. Izstaigājuši visas tradicionāli apmeklējamās vietas, nonācām Annas baznīcā.
Tur tā kā gatavojās kāzām, kāzu mašīnas pie baznīcas jau piebraukušas, bet pagaidām baznīca vēl tukša. Mēs iegājām mierīgi pasēdēt un pameditēt, apsēdāmies pēdējos solos, tālāk no altāra. Ienāca arī pāris dāmas - kāzu vieses, apsēdās pirmajos solos.
Un tad baznīcā ātrā gaitā ienesās rokstārs. Garāmskrejot pasveicināja mūs, laikam jau domāja, ka esam kāzu viesi, kaut ģērbušies galīgi nepiemēroti, bet nekas, visādi dīvaiņi tak gadās. Rokstārs bija garš, slaids vīrietis, ģērbies tādā kā rokeru vestē, rokas mēreni muskuļotas un vienos tetovējumos. Mati gari (garāki vēl par manējiem), sasieti zirgastē. Sānos ap deniņiem mati noskūti. Vārdu sakot, izskatījās kā džeks, kas tikko no moča nokāpis, uzpīpējis zāli un visas lietas, kas piederas, tagad nez kāpēc ieskrējis baznīcā.
Aiznesās pie altāra, uz mirkli kaut kur pazudis, atgriezās ar svecēm, sāka izkārtot un dedzināt sveces, vārdu sakot, radīja sajūtu, ka saimnieks ieradies. Mans bērns uzreiz tā noteica, ka šis laikam mācītājs. Tikai, kāpēc nav apģērbies, kā vajag. Bet tad nosprieda, ka gan jau aizies pārģērbties.
Es neteicu neko, bet pie sevis nodomāju, ka šis pat altārzēnam par traku.
Tikmēr tas rokstārs ar saimniecisku tvērienu ņēmās pa baznīcu. Paņēmis kaut kādas lapiņas, sāka tās dalīt ienākušajiem viesiem. Vēl trīs vīrieši ienāca, un es sāku domāt, kurš no tiem varētu būt līgavainis. Tas ar mazliet saburzīto uzvalku, tas ar ziediem vai tas ar tauriņu. Dokmāju, ka līgavainim jābūt tādam nedaudz nervozam, bet šie jampampiņi tādi drusku bremzēti.
Lai arī ziņkāre bija par kāzām, kurš līgavainis un galvenais - kas tas par tipu ar zirgasti un tetovētām rokām, bet steidzami bija jāatstāj baznīca, jo citādi viņš nāktu klāt un dotu tās lapeles, laikam jau dziedamās dziesmas.
Ja tāds tips man tumšā ielā nāktu klāt, tur jālaižas, jo padomātu, ka šis no cietuma, piedāvās narkotikas vai vēl ko trakāku. Par to, ka tas varētu būt svētais tēvs, pat domas nerastos.
Bērnam gan nekādu aizspriedumu, izskats nemaz nemulsināja, laikam jau tāpēc, ka nav izveidojies stereotips, kā jāizskatās mācītājam. Nav Baltā tēva tēla.
Protams, ka bija ziņkāre un vēlāk iegūglēju, lai uzzinātu...
