No depresijas atceros tikai vienu gadījumu ar kādu pazīstamu skuķi. Tai laikā viņa jau dzīvoja atsevišķi no mātes un es tad parasti pāris reizes gadā ieskrēju pie viņas uzsist svaigu klaču. Uz to brīdi, viss jau bija galā, skuķis pakoja koferus uz prom braukšanu. Izrādās, ka pēdējā pusgadā ar viņu bija daudz kas noticis. Dažus mēnešus atpakaļ viņas sirds āķītis pēkšņi paziņoja, ka neredz viņu savā nākotnes dzīvē un vienkārši aizgāja. Tas būtu maz teikts, ka skuķis tajās attiecībās bija tik dziļi, ka visam citam viņas acīs nekādas nozīmes vairs nebija. Un te pēkšņi, ka no mājas izmests kaķēns, svešā pasaulē. Protams mammis atskrēja viņu mierināt, un te izrādījās, ka meituks jau pāris mēnešus kopš stāvoklī! Mammis paziņoja, ka Mums bērns no Tā cilvēka nav vajadzīgs un aizstiepa meitu pie pazīstama ārsta. Viss notika tik strauji, arī mammucis aiztinās, pārliecināts, ka ir savam bērnam izdarījis to labāko. Un te skuķis pēkšņi palika viens, bez mīlestības, bez iespējamā bērna, pasaulē, kurā neredz sev vietu un arī to negrib. Un viss... sākās tas, ko sauc par depresiju. Viņa vairs negāja ārā, jo tur nebija viņai vietas, negāja uz darbu, jo negribēja ne ar vienu runāt, nezvanīja nevienam un klausuli necēla, praktiski neko neēda, viņai pat tādas domas nebija. Kaut kur uz mēneša beigām mammis iebrauca ciemos... tika saukti ātrie, jo skuķis bija dzīvs, bet ne uz ko nereaģēja. Cik ilgi viņai to interesi pret dzīvi atgrieza, nezinu. Tad, kad es iebraucu, viņa jau pāris mēnešus bija mājā. Un krāmēja koferus. Mammis aizgāja uzlikt kafiju, bet skuķis man iečukstēja ausī,- Zini, es ienīstu savu māti... Nākošajā dienā viņa aizlidoja. Tagad dzīvo kaut kur siltajās zemēs, man stāstīja, ka esot apcerējusies. Mammucis savu dzīvi beidza pansionātā.
