Respektīvi, es taču nerakstīšu vēl vienu pasaku par princi un stirnu, ko gandrīz nomedīja ar bultu, bet pēcāk nobučoja un apprecēja.
Tādu klasisku un visā pasaulē ievērojamu pasaku jau ir lērums, un tās man nepārspēt.
Tā vietā atvelku aizkaru, lai parādītu kā to visu redzu.
Negribēju, lai kādam būtu jāsviež pa gaisu pasaku grāmata, ko lasa bērniem, ja nu pēkšņi nejauši kādam atausa iztēlē, kādām acīm Krimsons to pasaku lasa.
Būtu pat gatavs piekrist, ka esmu ar novirzēm, ja vien šis būtu tikai mans viedoklis.