Drausmīgi negribās par šo tēmu... Neesmu greizsirdīga, patoloģiski, nekad neesmu bijusi. Situācijā pastāv divas iespējas, šams nelaiž pa kreisi, tad nav iemesla. Vai šad tad "izmet līkumu", nu un nāfig man tāds būtu vajadzīgs? Pat tīņu vecumā man šai ziņā bija neadekvāta reakcija - man zuda jebkāda interese, ar to arī parasti viss beidzās. Ļoti mierīgi, bet neatgriezeniski.
Kopš vīrieši visai pasaulei paziņoja, ka nav monogāmi (ķipa- viņiem nav tāda gēna), sievietes vairs nevar paļauties uz savas ģimenes drošību. Tieši tā iemesla dēļ, ka veči izvazā savu genofondu kur pagadās, pilna pasaule ar vientuļām mātēm, kuras audzina savus dēlus. Tiem dēliem nav ģimenē vīrieša, kas iemācītu tiem, ko tas nozīmē būt īstam vīrietim. Tos audzina sievietes, pēc sava prāta. Īsta vīrieša parauga ģimenē nav, šad tad kāds parādās un tik pat ātri pazūd. Un puika to pieņem kā faktu, ka nekas īpašs tajā nav, ka ģimenē ir normāli būt bez tēva, ka var tā vienkārši atnākt pie sievietes uz pāris stundām un pazust. Viņš vienkārši nezina, ko nozīmē normāla ģimene, nekad tādu nav redzējis. Viņa acīs kārtīgs vecis ir tas, kas ir pabijis pēc iespējas vairākās gultās. Un sākas riņķa dancis.
Kā var noturēt veci? Neturēt.
