Man šķiet, to sadzīvošanu nevajadzētu pārāk attīstīt.
Būs pagājušas tās 6 nedēļas, Tu būsi iemācījusies sadzīvot ar ģipsi, bet hop! - Tev to ģipsi atņem, un būs atkal jāmācās sadzīvot bez ģipša.
Pierod pie visa.
Man bija savulaik jaunībā langete uz ceļgala un, attiecīgi, kruķi. Sākumā domāju - nojūgšos no tās mājās sēdēšanas un nekā nedarīšanas, biju radusi pie baigi aktīva dzīvesveida.. Apkrāvos ar grāmatām, adīkļiem... Pēc pirmās nedēļas vairs ne lasīju, ne adīju, tikai TV skatījos. Biju iemanījusies, lai nav augšā jāceļas, TV pogas pārslēgt ar kruķi izstieptā rokā
Pēc otrās nedēļas man šitais sliņķa dzīvesveids bija tīri labi iepaticies. Paskaties TV, aizmiedz, pamosties, uzēd, atkal paskaties... Pēc trešās es to sāku izkaifot -
Kāpēc vispār kkur jāskrien?! Dīvānā tik forši! Un, kad man to langeti ņēma nost, žēli domāju, ka drīz būs jāsāk atkal iet uz darbu... A negribās...
Bet nu, kad sāku kāju vingrināt, tā sagribējās staigāt un skraidīt
